L-GULIV1

Džonetens Svifts. «Gulivera ceļojumi»

Andreja Johansona tulkojums

L-GULIV1.pdf – http://vekordija.narod.ru/L-GULIV1.PDF

L-GULIV1.pdf – https://yadi.sk/i/YLonYcjg3KELt6

L-GULIV1.doc – https://yadi.sk/i/I3V9lQQd3KESqf

Titullapa:

Fragmenti no grāmatas:

Stokholmas 1952. gada izdevums Andreja Johansona tulkojumā; pirmais pilnais un neadaptētais «Gulivera ceļojumu» izdevums latviešu valodā. Šajos failos dalījums rindkopās un ortogrāfija saglabāti tādi kā grāmatā, tikai mīkstinātie «ŗ» aizstāti ar parastajiem «r». (2003.gada piezīme Veddā, kur šis teksts tika pirmoreiz ievietots).

Izdevēja piezīme

Īru rakstnieka Džonetena Svifta (Jonathan Swift, 1667–1745) darbiem tāda pati nozīme viņa nācijā, kā Voltēra rakstiem Francijā vai Mērnieku laikiem pie mums. GULIVERA CEĻOJUMI, kas latviešu valodā šeit pirmo reizi parādās pilnīgā un nesaīsinātā veidā, jau tūliņ pēc iznākšanas (1725) [1] guva ievērību visā pasaulē, un lielais angļu enciklopēdists Dr. S. Džonsons par šo laiku raksta: «Tos lasīja augstie un zemie, mācītie un nemācītie. Kritika labu brīdi bija mēma aiz brīnumiem». Šo raksturojumu var tikpat droši attiecināt uz mūsu dienām, jo vairāk nekā divos gadsimtos Svifta darba popularitāte nevis mazinājusies, bet nemitīgi augusi. To panākusi rakstnieka ģeniālā spēja uztaustīt un nesaudzīgā skaidrībā notēlot visos laikmetos nemainīgās cilvēka īpašības, sevišķi viņa trūkumus un smieklīgās vājības. Gulivera stāsti noliek lasītāja priekšā spoguli, kurā viņš pārsteigts ierauga nevien savu seju, bet arī visu savu eksistenci, no dažādiem redzes viedokļiem aplūkotu. Cilvēks šeit skatīts gan pundura, gan milža, gan mērkaķa un zirga perspektīvā, bet aiz raibajām ainām un notikumiem nepārtraukti skan Svifta griezīgie smiekli, zobojoties par muļķību, iedomību, lišķību, liekulību, nežēlību, pērkamību, mantas un varas kāri, – par visām šīm negācijām, kuru mūžs ir un būs mērojams ar cilvēces mūžu.

Tikpat asi kā atsevišķu indivīdu, Svifta satīra skar arī valsts un sabiedrisko dzīvi, un, lasot šiem jautājumiem veltītās Gulivera nodaļas, latviešu emigrantam brīžiem liksies, ka viņš uzšķīris mūsu pašreizējās trimdas chroniku.

Ja pieaugušiem Gulivera situācijas sagādā daudz jautrības, bet to īstais kodols nopietnas un reizēm pat rūgtas pārdomas, tad bērniem tas lasāms kā pievilcīga un krāšņa pasaka vai dēku stāsts. Visi Gulivera piedzīvojumi nav bērna uztverei pieejami un saprotami, tādēļ angļu vecāki – atturoties no nemākulīgi saīsinātiem Svifta klasiskā darba «jaunatnes izdevumiem» – mēdz lasīt piemērotās daļas, kādu ir ļoti daudz, saviem bērniem priekšā. Ar tādu nolūku, domājot reizē pakalpot lieliem un maziem, sagatavots arī šis pilnīgais latviešu izdevums.

DAUGAVA. Šī ir sešpadsmitā PARNASA PASAULES RAKSTNIEKU SERIJAS grāmata, iespiesta 2000 eksemplāros, no tiem numurēti DGK dalībniekiem. 36

STOCKHOLM 1952

Rydahls Boktryckeri Aktiebolag

[1] V.E.: Gadskaitlis ir kļūdains. 1725. gadā Svifts pabeidza «Guliveru» rakstīt, bet iznāca grāmata 1726. gadā un parādījās veikalos 28. oktobrī. Par to ziņoja trīs Londonas avīzes, un tāpēc šis datums ir precīzi zināms. (Skat. {R-TOPIA.167}).

L-GULIV2

Džonetens Svifts. «Gulivera ceļojumi»

Mirdzas Ķempes tulkojums

Mākslinieks Uģis Mežavilks

Ar Valda Egles komentāriem

L-GULIV2.pdf – http://vekordija.narod.ru/L-GULIV2.PDF

L-GULIV2.pdf – https://yadi.sk/i/HDa9ypYr3KELtn

L-GULIV2.doc – https://yadi.sk/i/bz_Bmgqp3KESrh

Titullapa:

Fragmenti no grāmatas:

V.E.: Šajā Vekordijas sējumā ir ieskenēts šīs (manas personīgās) grāmatas teksts, bet zemsvītras piezīmēs (ar dažiem izņēmumiem) ir dotas tās piezīmes, kuras es, savā laikā grāmatu lasīdams, esmu ierakstījis tās lappusēs.

[Kapteiņa Gulivera vēstule viņa brālēnam Simpsonam. Rakstīta 1727. gadā].

V.E.: Faktiski Svifts šo «vēstuli» uzrakstīja 1735.gadā priekš savu Kopoto rakstu pirmā izdevuma, kur iekļāva arī 1726.gada oktobrī iznākušos «Gulivera ceļojumus» (ar to, starp citu, atzīdams savu autorību). Taču «vēstulē» ir izteiktas domas, kas patiešām attiecas uz 1727.gadu, kad Svifts, savā Īrijā saņēmis nodrukātās grāmatas eksemplāru, bija sašutis par pirmā (Mottes jeb Motta) izdevuma kropļojumiem. Latviešu 1959.gada izdevumā vispirms stāv «Simpsona» un pēc tam «Gulivera» priekšvārdi, bet tas nav pareizi, tāpēc šeit – Vekordijas izlaidumā – es tos apmainīju vietām.

[..laist klajā ļoti paviršu un nepilnīgu stāstu par maniem ceļojumiem, ieteikdams pieaicināt dažus jaunus džentlmeņus no vairākām universitātēm, lai tie šo stāstu sakārtotu un izlabotu tā stilu..]

V.E.: Sviftam šeit ir some young gentlemen of either university, un tas ir jātulko kā «no abām universitātēm», jo viņa laikā Anglijā pastāvēja tikai divas universitātes: Kembridža un Oksforda.

[Izdevējs lasītājam. Lemjuels Gulivers, šo ceļojumu autors, ir mans sens un tuvs draugs; esam arī radinieki no mātes puses].

V.E.: Lemuels ir Bībeles valdnieka vārds (Zālamana pamācību grāmata, XXXI,1). Tas norāda uz puritāņiem – viņi mēdza dot tādus vārdus.

[Kaut gan misters Gulivers piedzimis Notingemšīrā, kur dzīvoja viņa tēvs, esmu dzirdējis viņu sakām, ka Guliveru dzimta nākusi no Oksfordšīras; lai par to pārliecinātos, apskatīju Benbarijas kapsētu šajā grāfistē un atradu tur vairākus Guliveru kapus un pieminekļus].

V.E.: Benberijas pilsēta (Banbury) bija viens no galvenajiem puritāņu centriem.

[..tēvs mani aizsūtīja uz Imanuela koledžu Kembridžā..]

V.E.: Emanuel College bija slavena ar savu puritānisko orientāciju.

[Visbeidzot, kad Cilvēks Kalns būs devis svinīgu zvērestu, ka ievēros šos minētos noteikumus, viņš katru dienu saņems gaļu un dzērienu tādā daudzumā, kas pietiktu 1724 mūsu pavalstnieku uzturam].

V.E.: Šī ir agrīno «Gulivera» izdevumu kļūda, bet varbūt arī bijusi pašam Sviftam. (Vai varbūt Svifts to ielaidis tīšām, lai parādītu, ka liliputi neprot rēķināt). Jaunākos angļu izdevumos stāv šis skaitlis, bet ar piezīmi, ka tas nav pareizs. Modernajos angļu un krievu tekstos jau bez kādām piezīmēm stāv vienkārši 1728, kas ir pareizi, jo tas ir 12³.

[Es izteicu vēl vienu lūgumu, lai mana patrona Lagnegas karaļa dēļ viņa majestāte žēlīgi atvainotu, ja es neizpildītu ceremoniju, kuru prasa no maniem tautiešiem, – liekot tiem mīdīt kājām krucifiksu].

V.E.: Eiropiešu misionāri XVI gadsimtā sāka izplatīt Japānā kristietību, un tai radās daudz sekotāju, it īpaši Nagasaki tuvumā. Tajā pašā laikā pie varas nāca feodālis Iejasu Tokugava (1542–1616), kurš apvienoja visu Japānu vienā valstī. Viņš un vēlāk viņa dinastija arvien asāk vērsās pret eiropiešiem un kristietību kā Japānas neatkarības apdraudējumiem. Ar trim dekrētiem (1612, 1613, 1618) kristietība (priekš japāņiem) tika aizliegta, bet turpināja pastāvēt slepeni. 1637–1638. gados Nagasaki apkaimē sākās zemnieku-kristiešu sacelšanās, kuras apspiešanai tika sūtīta 100˙000 vīru liela armija; desmitiem, vai varbūt simtiem tūkstošu japāņu kristiešu tika apkauti; ar 1633., 1636. un 1639. gadu dekrētiem valsts tika slēgta: iebraukušus ārzemniekus vai izbraukt mēģinošus japāņus bija paredzēts sodīt ar nāvi. (Tikai Nagasaki ostā izņēmuma kārtā atļāva iebraukt un tirgot holandiešiem). Lai atklātu slepenos kristiešus, japāņiem lika mīdīt kājām krucifiksu, un tos, kas atteicās, spīdzināja un nogalināja. Taču tā bija pārbaudes procedūra priekš japāņiem, un eiropiešus tā darīt nespieda – viņi vienkārši vispār nedrīkstēja iebraukt Japānā. Tāda kārtība pastāvēja vairāk nekā divus gadsimtus līdz 1853.gadam.

[1710. gada 10. aprīlī mēs sveiki ieradāmies Amsterdamā. Ceļojumā bijām zaudējuši trīs jūrniekus slimības dēļ un ceturtais iekrita no fokmasta jūrā netālu no Gvinejas krastiem. No Amsterdamas es drīz devos uz Angliju mazā kuģītī, kas piederēja šai pilsētai. 16. aprīlī piestājām Daunsā].

V.E.: 1735.gada (Folknera) izdevumā (vienīgajā autorizētajā izdevumā, kurš iznāca paša Svifta uzraudzībā) ir otrādi: 16.aprīlī ieradās Amsterdamā, bet 10.aprīlī Daunsā. Johansons mēģina to labot tā, ka Londonā ieradās 20.aprīlī {L-GULIV1, 76.lpp.}. Krievi mēģina labot tā, ka Amsterdamā ieradās 6.aprīlī {R-GULIVE}. Citi izdevēji maina datumus vietām {E-GULIVE, 81.lpp.} (viņiem seko arī Ķempe). Daži komentētāji uzskata, ka Svifts šo jucekli radīja tīšām, aizbildinādamies ar «drukas kļūdām». Es domāju, ka tā tas arī bija, jo šis nebūt nav vienīgais juceklis, kuru Svifts ir radījis ap «Gulivera ceļojumiem».

[Izkāpu krastā nākošajā rītā un atkal pēc piecu gadu un sešu mēnešu ilgas prombūtnes ieraudzīju savu dzimto zemi].

V.E.: Ja taisnība ir tas, kas teikts šī ceļojuma pirmajā nodaļā, tad Gulivers devās ceļā 1706.gada 5.augustā un tātad bija projām 3 gadus, 8 mēnešus un 12 dienas. (Par ceļā došanās datumu starp dažādiem izdevumiem un tulkojumiem domstarpību nav).

[Mēs izbraucām no Portsmutas 1710. gada 7. septembrī un 14. septembrī sastapām Tenerifā kapteini Pokoku no Bristoles, kas devās uz Kampešī līci pēc sandela koku kravas. 16. septembrī viņu no mums atšķīra vētra; atgriezies es vēlāk uzzināju, ka viņa kuģis nogrimis un tikai viens kuģa puika izglābies].

V.E.: Pokoka maršruts sakrīt ar Dempjēra pēdējo (trešo) ceļojumu, kurš arī beidzās ar kuģa bojāeju, taču kapteinis palika dzīvs.

[..nezinām nevienu dzīvnieku, kam garšotu sāls, atskaitot cilvēku..]

V.E.: Visi zālēdāji dzīvnieki mīl sāli; zirgiem to dod katru dienu, un (krievu izdevuma) komentētājs domā, ka Svifts nevarēja to nezināt. Domā, ka tas ir mājiens uz franču racionālista Laontāna (ap 1666 – ap 1715) grāmatu «Забавные диалоги» (1703), kur teikts, ka mežoņi eiropiešu netikumus izskaidro ar sāls lietošanu.

[Ļoti īsi pastāstīju viņam par savu ceļojumu, par jūrnieku sazvērestību pret mani, par zemi, kurā tie mani izsēdināja, un par piecu gadu ilgo uzturēšanos tur].

V.E.: VIII nodaļā bija teikts, ka Gulivers nodzīvojis šajā zemē trīs gadus. Pirmajos Svifta izdevumos bija 3 gadi; 1735.gada Folknera autorizētajā izdevumā Svifts nomainīja uz 5 gadiem. Tagad abos latviešu izdevumos ir 5 gadi {L-GULIV1, 100.lpp.}; visos krievu izdevumos 3 gadi {R-GULIVE}; manā angļu izdevumā 3 gadi {E-GULIVEm 107.lpp.}. Ja salīdzina datumus, kad (saskaņā ar Ķempes tulkojumu) Gulivers devās Ceturtajā ceļojumā un kad atgriezās no tā (1711.05.09 un 1715.02.15), tad viņš bija projām no mājām 3 gadus, 9 mēnešus un 6 dienas.

[Pieņēmu sev negrozāmu likumu: vienmēr stingri turēties pie patiesības, un mani arī nekas nevar kārdināt novērsties no tās, kamēr paturu prātā sava cēlā saimnieka un citu cildeno hoihnhnmu pamācības, kuras man bija gods tik ilgi pazemīgi uzklausīties. Nec si miserum Fortuna Sinonem. Finxit, vanum etiam, mendacemque improba finget].

V.E.: A. Ģiezena tulkojumā šie vārdi skan tā: «Ja Fortūna lēma reiz Sinonu likstām, Tomēr tā, ļaunā, par meli un krāpnieku nespēs gan pārvērst» (Vergilijs «Eneīda», II grāmata 79–80; «Liesmas» 1970.gada izdevumā 51.lappuse). To saka Sinons, kurš mēģina pārliecināt trojiešus ievilkt slaveno zirgu pilsētā – tātad apzināti grib piemānīt klausītājus.

[Tas ir, ja var ticēt iezemiešiem un ja neizceļas strīds par abiem jehūziem, kas, kā stāsta, pirms daudziem gadiem ieraudzīti uz kāda kalna hoihnhnmu, zemē].

V.E.: Šajā vietā Ķempei ir izlaistas rindkopas beigas (kuru acīmredzot nav bijis tajā grāmatā, no kuras viņa tulkoja). Šīs beigas ietilpa pirmajos «Gulivera» izdevumos, bet tika izsvītrotas autorizētajā 1735.gada izdevumā un pēc tam neietilpa daudzos vēlākos izdevumos. Taču manā angļu tekstā tās ir {E-GULIVE, 109.lpp.}; ir arī Johansona tulkojumā {L-GULIV1, 102.lpp.} un krievu izdevumos {R-GULIVE}. (Izlaistā fragmenta jēga ir tāda, ka tie kalnā redzētie jehūzi laikam bijuši angļi, bet vai no tā izriet Anglijas tiesības uz Hoihnhnmiju, to Svifts ļaujot spriest koloniju tiesību lietpratējiem).

L-KOSIA1

Zenons Kosidovskis. «Kad saule bija dievs»

1. daļa

Ar Valda Egles komentāriem

L-KOSIA1.pdf – http://vekordija.narod.ru/L-KOSIA1.PDF

L-KOSIA1.pdf – https://yadi.sk/i/HxJgl5hF3KEMAm

L-KOSIA1.doc – https://yadi.sk/i/A2U7G2AQ3KET2g

Titullapa:

Fragmenti no grāmatas:

V.E.: Šajā izdevumā ar oriģinālajiem parakstiem ir ievietotas visas ilustrācijas, kuras bija Kosidovska grāmatas latviešu izdevumā, un arī es «no sevis» pievienoju vēl virkni citu ilustrāciju. Taču ir pārāk sarežģīti (un pārāk mazsvarīgi) norādīt, kuri attēli nāk no grāmatas un kuri no Interneta.

[17. gadsimta pirmajos gados Itālijā plašu slavu iemantoja Neapoles tirgonis Pjetro della Valle].

V.E.: Pietro della Valle (1586.04.02 – 1652.04.21); dzimis Romā, Romas augstmaņu dzimtas pārstāvis. Ar Neapoli bija saistīts tā, ka Neapoles medicīnas profesors Mario Čipano (Schipano) ieteica viņam doties ceļojumā uz Svēto Zemi tā vietā, lai izdarītu pašnāvību, kā viņš to sākumā gribēja. Ceļojumā devās no Venēcijas 1614.01.08 27 gadu vecumā. Viņu pavadīja 9 cilvēku svīta (vēlāk kļuva mazāka), jo viņš ceļoja, kā pienākas augstmanim. Atgriezās Romā 1626.03.28, un viņu svinīgi sagaidīja pat pāvests Urbans VIII. Viņam tad bija 39 gadi.

[Savu ceļojumu laikā Pjetro della Valle nesarāva saites ar tuviniekiem Neapolē]

V.E.: Vēstules viņš rakstīja profesoram Čipano, kurš tās publicēja.

[Viņš regulāri sūtīja tiem vēstules, uz kurām nereti bija uzraksts «No manas telts tuksnesī»].

V.E.: Bet tas nozīmē, ka «tuksnesī» pastāvēja kaut kāds pasts. (Vispār vēstules laikam tika sūtītas pa diplomātiskiem kanāliem).

[Mezopotāmijā Pjetro iemīlējās otro reizi savā mūžā. Viņa iecerētā bija astoņpadsmitgadīga meitene]

V.E.: Maani Gioerida; viņa bija no nestoriāņu kristiešiem, kas mita (tagadējās) Turcijas dienvidaustrumos, bet augusi bija Bagdādē.

[Taču bargais liktenis arī šoreiz nesaudzēja Pjetro. Drīz pēc kāzām jaunā sieva sasirga ar noslēpumainu slimību un nomira].

V.E.: Viņa bija stāvoklī, saslima ar «drudzi», priekšlaicīgi dzemdēja nedzīvu dēlu un nomira 23 g.v. pēc 5 laulības gadiem. (Pats Pjetro arī izslimoja to pašu infekcijas slimību, taču palika dzīvs). Vispār viņi ceļoja pa rajoniem, kur notika karadarbība.

[Izmisumā Pjetro radās makabriska iedoma: mīļotās mirstīgās atliekas viņš lika iebalzamēt un pēc tam četrus gadus zārkā vadāja sev līdzi pa pasauli, līdz tās novietoja ģimenes kapličā Neapolē].

V.E.: Droši vien Romā.

[Pēc tam Pjetro vēlreiz nolēma izmēģināt laimi un apprecējās ar savas sievas draudzeni gruzīnieti, kura nelaiķi bija kopusi slimības laikā].

V.E.: Mariuccia (Tinatin de Ziba). Viņa bija gruzīnu augstmaņu meita, bet (kara rezultātā) agri kļuvusi bārene, un Valles pirmā sieva bija viņu adoptējusi, kad viņi abi atradās Isfahanā.

[Šoreiz laulības bija laimīgas un sieva viņam dzemdēja 14 dēlus].

V.E.: Tā gan ir norādīts visos avotos, kurus es tiku redzējis, taču turpat ir arī norādīts, ka šie dēli «nav izšķirami», jo viņiem nav zināmi vārdi. Domāju, ka tā ir kļūda, un ka bija ne 14 dēli, bet 14 bērni.

[Persijas impērija pastāvēja tikai divi simti gadu. Tās pamati, kas balstījās uz pakļauto tautu izmantošanu un militārās despotijas pārspēku, bija pārāk ļodzīgi. Lai segtu milzīgos izdevumus galma un armijas uzturēšanai, karaļa ierēdņi darba tautai, jo sevišķi zemniekiem, uzlika arvien lielākus nodokļus un nodevas].

V.E.: Visā šajā grāmatā tulkotājs Meļinovskis apzīmē valdniekus ar vārdu «karalis». Droši vien tas ir burtisks tulkojums no Kosidvska lietotā vārda (kaut kāda «kral» vai tamlīdzīgi; Internetā oriģinālais poļu teksts nevienai no Kosidovska grāmatām pašlaik, 2009.06, nav atrodams), taču šis tulkojums ir nepareizs. Poļiem pašiem ir bijuši karaļi, tāpēc poļu valodas tradīcijās tāds vārds droši vien apzīmē valdnieku vispār. Bet savādāk tas ir latviešu valodas tradīcijās. Pie mums ar vārdu «karalis» apzīmē tikai tos valdniekus, kas patiešām ir saukušies par karaļiem (no VIII–IX gadsimta franku valdnieka Kārļa Lielā vārda), bet tos, kam pašnosaukums bijis citāds un jo sevišķi tos, kas dzīvojuši ilgi pirms Kārļa Lielā, latviski ir jāsauc citādi: vienkārši par «valdniekiem» vai par «ķēniņiem» kā Bībelē un kā pasakās. (Meļinovska tekstā vispār ir daudzas dīvainas priekš latviešu valodas konstrukcijas: «...vairākus simtus metrus garumā...» utml.).

[Kādu dienu dzertuvē, kur viņš draugu pulkā pie alus kausa parasti pavadīja vakarus, Grotefends diezgan lielīgi paziņoja, ka apņemoties izlasīt ķīļrakstu].

V.E.: Nu, droši vien jau bija iesācis atšifrēt un bija ideja, kā to darīt, savādāk tā nerunātu. Starp Grotefenda draugiem bija arī dzejnieks Heine.

[Uz angļu burinieka, kas kursēja starp Lielbritāniju un Indiju, par kuģa puiku kalpoja Henrijs Frederiks Roulinsons].

 V.E.: Vai nu paša Kosidovska vai tulkotāja kļūda; pareizs vārds ir Henry Creswicke Rawlinson (1810.04.11 – 1895.03.05). Viņš devās uz Indiju ne kā kuģapuika, bet kā kadets – t.i. kā cilvēks, kurš mācās par virsnieku. Mūža beigās (1891) viņam piešķīra baroneta titulu.

[Ar arābu pasakām aizrāvās arī jaunais angļu advokāts Ostins Henrijs Leijards].

V.E.: Austen Henry Layard (1817.05.05 – 1894.07.05). Dzimis Parīzē. Māte laikam no Spānijas ebrejiem – Anglijas baņķieriem un Dizraeli (premjerministra) draugiem. Skolā gājis galvenokārt Itālijā, bet arī Anglijā, Francijā un Šveicē. Par advokātu bija sava mātesbrāļa Benjamiņa Ostina kantorī.

[No kurienes ieradās šumeri un pie kādas tautību grupas tie pieskaitāmi? Atrasto galvaskausu un kaulu pētījumi noskaidroja, ka tas bijis indoeiropiešu atzarojums, bet lingvisti konstatēja, ka šumeru valoda bijusi radniecīga jafetiešu valodu grupai].

V.E.: Šis ir tāds dīvains un visumā pārsteidzīgs Kosidovska apgalvojums. «Jafetiešu valodas» ir nezinātnisks apzīmējums, kas nāk no Bībeles (Nojam bija trīs dēli: Sems, Jafets un Hams; Sema pēcteči ir semīti, Hama pēcteči – nēģeri, bet Jafeta – eiropieši...); ar jafetiešu valodām saprata aptuveni indoeiropiešu valodas (atstājot vispār bez senčiem veselu lērumu citu valodu, tādu kā tjurku, ķīniešu utt., utml.). Šumeri neapšaubāmi ļoti atšķīrās no semītiem; viņi piederēja eiropoīdajai (Vidusjūras) rasei, taču bija melnmataini, pat sauca paši sevi par «melngalvjiem» (kamēr, piemēram, grieķi sauca sevi par «helēņiem», kas nozīmē «baltie, gaišie»); šumeru valoda bija aglutinatīva, kamēr indoeiropiešu valodas ir sintētiskās; nekāda šumeru valodas radniecība ar citām valodām joprojām (54 gadus pēc Kosidovska) nav atrasta. Personīgi es domāju, ka šumeri bija Arābijas pussalas pirmssemītu iedzīvotāji. (Semīti IV gadu tūkstotī pirms m.ē. ieradās Priekšāzijā no Ziemeļāfrikas, izspiezdami šumeru radiniekus). Šumeri pārstāv izmirušu cilvēces zaru, kurš neizturēja semītu spiedienu un izzuda. Pēdējā pieturvieta pirms ierašanās Divupē viņiem bija, jādomā, tagadējā Bahreina – šumeru teikās Dilmunas sala.

[Šajās muižās nodarbinātie amatnieki, atskaitot vergus, droši vien personīgi bija brīvi ļaudis, bet, tā kā viņiem nebija pašiem savu ražošanas līdzekļu, tad tie ne sapņot nevarēja par neatkarīgu darbu vai par darba devēja maiņu. Turklāt nav zināms, vai viņi maz to būtu iedrošinājušies, jo šādas saimniecības sistēmas feodālais un ekspluatatoriskais raksturs tika aizsegts ar reliģisku aizspriedumu plīvuriem].

V.E.: 58-gadīgais Kosidovskis, kurš tikai pirms 5 gadiem atgriezies Polijas Tautas republikā no ASV, kur bija emigrācijā 12 gadus, bet pirms tam dzīvoja «buržuāziskajā» Polijā nebūt ne kā marksists, šeit 1956.gadā mēģina runāt marksistiskā garā, bet viņam tas lāgā neizdodas. Saskaņā ar marksismu šeit nevar būt ne runas ne par kādu feodālismu, jo feodālisms tajā mācībā ir attīstības stadija, kura nomainīja vergturu iekārtu (apmēram sākot ar Romas impērijas sabrukuma laiku). Bet te runa ir par tipisku vergturu iekārtu, pie tam ļoti agrīnu.

[Karalis Ašurmarsipals II]

V.E.: Spriežot pēc vārda «Ašur», tam vajadzētu būt asīriešu valdniekam, bet Kosidovska grāmatas latviešu izdevumā šis attēls atrodas starp šumeriem veltītajām bildēm. P.S. 2009.06.20: Tāda valdnieka nav nedz starp šumeru, nedz starp Asīrijas ķēniņiem. Es domāju, ka latviešu izdevumā (tas vispār ir samērā nevīžīgs) ir kļūda, un ka šeit redzams Ašurnasirpals II (Ashurnasirpal II, 883–859 B.C.), kura pili kā pirmo atraka Leijards un kurš vienreiz pieminēts šajā grāmatā (gan ar mazliet citādiem valdīšanas gadiem, nekā Interneta sarakstos).

[Sākotnēji šumeru valoda bija visnotaļ izplatīta līdzās citām semītu valodām].

V.E.: Droši vien Meļinovska neveikls tulkojums: šumeru valoda nav semītu valoda.

[Ar neskaitāmu paaudžu starpniecību esam no šumeriem aizņēmušies gan mazāk nozīmīgus, gan visai svarīgus guvumus].

V.E.: Šeit manā grāmatas eksemplārā ir daudzus gadus atpakaļ ar zīmuli izdarīts ieraksts, ka vārds «neskaitāms» Kosidovskim nozīmē apmēram skaitli 250.

[[Toties šumeru skulptūra nesasniedza sevišķi augstu meistarības pakāpi, jo Mezopotāmijā trūka tēlniecībai piemērotu materiālu: koka, akmens un metālu. Taču, neraugoties uz to, arheologi atraduši izcilus šumeru skulptūras darbus, piemēram, jau pieminēto plakancilnī attēloto ievainoto lauveni].

V.E.: Nu, tā lauvene taču ir asīriešu darbs, radīta vairāk nekā 1500 gadu pēc tam, kad šumeri zaudēja neatkarību un radīta vietā, kur šumeri nekad nav dzīvojuši.

[Trīs gadus pēc atgriešanās no Ēģiptes ceļojuma Šampolions Parīzē nomira. Nāves cēlonis – pilnīgs organisma spēku izsīkums pārmērīga garīga darba rezultātā].

V.E.: Insults.

[Par Ēģiptes valdnieku tagad kļuva Tutanhatons, Ehnatona trešās meitas vīrs. Tā kā jaunajam faraonam bija tikai divpadsmit gadu, viņš viegli pakļāvās Ēģiptes faktisko valdnieku gribai].

V.E.: Par Tutanhatonu ir atrasts uzraksts, ka viņš bijis faraona dēls (bet nav zināms, KURA faraona). Iespējams, viņš bija Ehnatona dēls no citas sievas, un bija precēts ar savu pusmāsu. (Nekas sevišķs priekš Ēģiptes). Vai varbūt Smenharas dēls? Smenhara, savukārt, iespējams, bija Ehnatona brālis, jo kļuva par viņa līdzvaldnieku vēl Ehnatona dzīves laikā. (Vai varbūt vēl viens Ehnatona dēls, precēts ar savu pusmāsu?). Nefertite Ehnatonam bija māsīca: mātes brāļa meita.

[Tātad no divdesmit astoņiem Karaļu ielejā apbedītiem faraoniem vairāk nekā trīsdesmit trīs gadsimtus neskarts bija saglabājies vienīgi Tutanhamona kaps].

V.E. 2009.08.07.: Apmēram 83 gadus kopš Tutanhamona kapeņu atrašanas «Ķēniņu ielejā» jaunu atklājumu nebija. Tutanhamona kapenes ir marķētas kā KV62, bet 2005.gada 10.martā tika atklāta jauna šahta un 2006.gada 8.februārī tās galā esošais kambaris deklarēts kā kapenes KV63. Taču tur neatrada neko citu, kā vien balzamēšanas materiālus, un uzskata, ka tā ir bijusi tikai balzamēšanas telpa. 2008.gadā tika ziņots par vēl divu kapeņu (KV64 un KV65) atrašanu, taču pagaidām tās nav atraktas un nav zināms, vai tās patiešām ir kapenes.

[Doktors Derijs konstatēja, ka Tutanhamons miris astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadu vecumā, taču nespēja nosacīt priekšlaicīgās nāves cēloni].

V.E.: XX gadsimta beigās izplatījās versijas, ka Tutanhamons noslepkavots, jo viņam ielauzts galvaskauss un šķemba atrodas iekšienē; vainoja slepkavībā viņa galveno padomnieku Eju (kurš kļuva par faraonu pēc viņa, apprecēdams viņa atraitni Anhesenamonu). Taču 2005.gadā izdarītā ekspertīze secināja, ka galvaskausa bojājums ir radies mumificējot, bet Tutanhamona nāves cēlonis bijusi gangrēna, kura sākās pēc vaļēja kājas lūzuma, gūta, jādomā, medībās krītot no kaujas ratiem.

L-KOSIA2

Zenons Kosidovskis. «Kad saule bija dievs»

2. daļa

Ar Valda Egles komentāriem

L-KOSIA2.pdf – http://vekordija.narod.ru/L-KOSIA2.PDF

L-KOSIA2.pdf – https://yadi.sk/i/A05-uhF33KEMBm

L-KOSIA2.doc – https://yadi.sk/i/-qw1txL73KET3q

Titullapa:

Fragmenti no grāmatas:

[Šlīmanis atgriezās Amerikā, kur likvidēja savus uzņēmumus. Jaunības sapņus viņš vienmēr bija sapratis burtiski, tādēļ tagad vēl vajadzēja atrast uzticīgu dzīves biedreni, ar kuru kopā uzsākt lielos meklējumus. Tā kā Minna viņu bija pievīlusi, Šlīmanis gribēja sameklēt sev citu, uzticīgu un mīlošu sievu...]

V.E.: Šlīmanis 1852.gadā atgriezās no Kalifornijas Krievijā un tur 30 gadu vecumā 1852.gada 12.oktobrī apprecējās ar sava drauga krustmeitu (племянница – nezinu, brāļa vai māsas meita) Jekaterinu Petrovnu Lišinu; viņiem piedzima dēls Sergejs (1855) un meitas Natālija (1859) un Nadežda (1861). Taču Krievijas sieva neatbalstīja Šlīmana ceļojumus un gribēja, lai viņš audzē tālāk bagātību kā tirgonis. Tad Šlīmanis nolēma no viņas šķirties. Tomēr Jekaterina nedeva piekrišanu šķiršanai, un pēc Krievijas likumiem tādā gadījumā šķiršanās nebija iespējama. Bet 1850.gadā, kad Kaliforniju pasludināja par ASV štatu, visi, kas tajā brīdī atradās Kalifornijā, automātiski kļuva par ASV pilsoņiem, tajā skaitā arī Šlīmanis. Šlīmanis izmantoja to apstākli, ka viņš tagad bija ASV pilsonis, un sameklēja Savienotajās Valstīs tādu štatu (Indianu), pēc kura likumiem viņš varēja šķirties bez sievas piekrišanas; tur viņš arī noformēja savu šķiršanos ar Jekaterinu un varēja sākt meklēt grieķieti.

[Un, lai gan Šlīmanis ar saviem četrdesmit sešiem gadiem...]

V.E.: Tātad tas notiek 1868.gadā. Grieķijas pirmā daļa atguva neatkarību no Turcijas impērijas 1821.gadā, taču visu 19.gadsimtu un arī 20.gadsimta sākumā turpinājās cīņa par arvien jaunu grieķu apdzīvotu teritoriju izraušanu no turku varas un pievienošanu Grieķijai.

[Kāzas tika sarīkotas nekavējoties, jo viņš nekad nemēdza atlikt to, ko reiz bija izlēmis darīt. Taču nepagāja ilgs laiks, un Šlīmanis pārliecinājās, ka sieva patiesi un no visas sirds viņu mīl. «Sofija ir ideāla sieva», viņš raksta savā dienasgrāmatā].

V.E.: Šlīmanis apprecējās ar Sofiju Engastromenosu 1869.gada 23.septembrī Atēnās, kad viņam bija 47, bet viņai 17 gadi. Šlīmanis nomira 68 gadu vecumā, kad Sofijai bija 38 gadi, bet viņa nodzīvoja līdz 80 gadu vecumam (mira 1932.gadā), pavadījusi 42 gadus bez viņa. Viņiem bija trīs bērni: viena meita (1870), kura nomira tūlīt pēc piedzimšanas un tādēļ laikam nemaz nedabūja vārdu (vismaz tas netiek minēts avotos), meita Andromaha (1871) un dēls Agamemnons (1878).

[1870. gadā Heinrihs Šlīmanis kopā ar sievu un meitu devās uz Mazāziju un Hellesponta krastā pirmo reizi uzsāka plašāka vēriena arheoloģiskus meklējumus].

V.E.: Ar KĀDU meitu!? (Ar tikko piedzimušo, kura turpat arī nomira?)

[Gar krastu un Vezuva nogāzēs, vīnogulāju un augļu dārzu ieskautas, balti atmirdzēja Romas senatoru un jātnieku vasarnīcas].

Jātnieki (equites) – senās Romas bruņinieku kārta. V.E.: Te nu mēs redzam piemēru, kā muļķa redaktori bojā autora tekstu. (Neticu, ka tādu piezīmi varēja uzrakstīt pats Kosidovskis). Saukt Romas «jātniekus» par «bruņiniekiem» ir galīgs anahronisms. Bruņinieki parādīsies tikai vēl pēc vairāk nekā 1000 gadiem. (Tikai vācu valodā tas nosaukums iznāks vienāds: ritter = jātnieks = bruņinieks – taču arī tad tikai ārēji, nevis pēc būtības). Jātnieki jeb ekvīti bija Romas otrais pēc privilēģiju līmeņa slānis aiz patriciešiem. Romas agrīnajā laikā (kad Roma vēl bija vienkārši pilsēta), patricieši bija īstie Romas pilsoņi, bet jātnieki – viņiem kalpojošais nepilsoņu slānis. Bet vēlāk, kad, gadsimtiem ritot, Roma pakļāva sev visu Itāliju un pēc tam visu Vidusjūras baseinu, salīdzinot ar milzīgo pakļauto tautu masu, jātnieki jau sen bija kļuvuši par pilsoņiem un praktiski vairs neatšķīrās no patriciešiem. Daudzi ievērojami Romas darbinieki ir nākuši no jātniekiem.

[Līča malā izauga Neapole, ko tolaik sauca par Partenopi, bet tālāk uz ziemeļiem – Herkulāna un Pompeja].

V.E.: Kādi ziemeļi?!! (Skat. karti). (Karte gan arī dumja: Nekādas «Tirēnas jūras» nav – ir Tirēņu jūra; par tirēņiem grieķi sauca etruskus. Tirēņu jūra ir visa telpa starp Itāliju un Sardīniju, nevis tikai Neapoles līcis).

[Ļoti bieži sastopamies ar attēlu, kurā Apollons dzenas pakaļ dievietei Dafnei un Venērai].

V.E.: Šeit manā grāmatas eksemplārā lapas malā ar zīmuli pierakstīts: «Dafne bija nimfa; Apollonam vajadzētu vajāt Afrodīti, nevis Venēru».

[Uicilopočtli – zīmējums no Telleriano-Remensisa kodeksa]

V.E.: Uicilopočtli (Viclipucli) bija saules dievs, kara dievs un acteku nacionālais dievs, Tenočtitlānas aizbildnis. Viņa vārds tulkojumā nozīmē «dienvidu kolibrijs», precīzāk: «kreisās rokas kolibrijs» (ja skatās saules kustības virzienā, tad dienvidi ir kreisajā pusē (Ziemeļu puslodē)). Saule bija debesu kolibrijs. Viclipucli nepārtraukti cīnījās ar tumsu (no šejienes karš un kara dievs), un, lai tumsa neuzvarētu, viņam nepārtraukti vajadzēja barību – upurus (un jo vairāk, jo labāk).

L-KOSIDE

Zenons Kosidovskis. «Evaņģēlistu stāsti»

Ar Valda Egles komentāriem

L-KOSIDE.pdf – http://vekordija.narod.ru/L-KOSIDE.PDF

L-KOSIDE.pdf – https://yadi.sk/i/oq2OdpMtUHxQpw

L-KOSIDE.doc – https://yadi.sk/i/uJAFYTP_PjBF2g

Titullapa:

Fragmenti no grāmatas:

[Kas īsti ir Jēzus no Nacaretes – jaunās reliģijas centrālā figūra? Vai ir pierādījumi, kas apliecinātu, ka viņš patiesi ir vēsturiska persona? Un kā varēja notikt, ka vienkāršais apkārtklaiņojošais sludinātājs, kuru viņa mācekļi nosauca par mesiju – līdzīgi daudziem citiem mesijām, kas laiku pa laikam parādījās Romas impērijas mazajā, tālajā provincē, – nodibināja vienu no pasaules ietekmīgākajām reliģijām?]

V.E.: Bet Jēzus jau nedz gribēja nodibināt, nedz arī nodibināja kādu reliģiju. Kristietību nodibināja Pāvils, un Jēzum šajā dibināšanā bija absolūti pasīva loma; viņš bija šīs dibināšanas objekts, nevis subjekts.

[«Apustuļu darbos» augstais priesteris Ananija par Pāvilu saka: «Jo mēs esam izzinājuši, ka šis vīrs ir bīstams cilvēks un nemieru cēlējs visu jūdu vidū visā pasaulē, ka viņš ir nacariešu sektas vadonis» (24:5)].

V.E.: Taču šis ir Lūkas (precīzāk: viņa vārdā nosauktā evaņģēlija autora, bet vienkāršības labad turpmāk sauksim viņu patiešām par Lūku, tāpat kā attiecīgi pārējos autorus par Marku, Mateju un Jāni) – tātad šis ir Lūkas viedoklis par to, kādām ir bijis jābūt Ananijas un Pāvila attiecībām, bet nevis dokumentāla liecība par to, kādas tās bija īstenībā. Lūka bija grieķis, tātad «gojs», un ja Pāvila mērķis bija apmānīt gojus, tad izdarīt to ar Lūku nebija grūti, jo Lūka, protams, pats vispār nepazina Ananiju un varēja balstīties tikai uz Pāvila un pāvilistu stāstiem.

[Tātad m.ē. 64. gadā Romā nevarēja būt «kristiešu», kā to apgalvo Tacits. Nacarieši gan bija izveidojuši atsevišķu sektu, taču vēl neizdalīdamies no jūdaisma ietvariem. Viņi uzskatīja sevi par ortodoksāliem jūdiem].

V.E.: 64.gads ir jau Pāvila darbības beigas; tad jau pastāvēja arī daudzas ne-jūdu draudzes.

[Runājot par romiešu rakstniekiem, kuri pieminējuši pirmos Kristus piekritējus, otrā vietā mēs nosaucām Plīnija Jaunākā vārdu. Viņš dzimis 52. gadā...]

Šeit un citur nesakritību reizēs hronoloģiskie dati sniegti pēc Kosidovska grāmatas izdevuma krievu tulkojumā. – Tulk. – V.E.: Bet krievu izdevumā acīmredzot drukaskļūda: visas enciklopēdijas norāda 61. vai 62. gadu.

[Svetonijs gan arī piemin kristiešus, bet zinātnieki domā, ka viņš iepazinis šo vārdu no Tacita. Šo pieņēmumu zināmā mērā apstiprina fakts, ka Svetonijs nodaļā par Klaudiju neatšķir jūdus no kristiešiem, bet pats Kristus viņa pārstāstā ir cilvēks, kurš tajā laikā dzīvojis Romā un nemitīgi kūdījis ebrejus uz nemieriem].

V.E.: Man šķiet, ka šeit ir vienkārši pārpratums. Kā zināms grieķu vārds «hrestos» nozīmē to pašu, ko ebreju «mesija». Tātad Svetonija rakstītais ir jālasa tā: «...Viņš padzina ebrejus no Romas par to, ka tie, kāda mesijas uzkūdīti, nemitīgi radīja jukas». Vienkārši Svetonijam ebreju valodas variants nebija zināms vai vismaz nebija pierasts, tāpēc viņš lietoja grieķu vārda variantu. Nu, bet kas attiecas uz mesijām, tad to jau ebrejiem nav trūcis nekad, un droši vien arī Klaudija laikos tādi bija...

[Jozefs Flāvijs nomira, domājams, 2. gadsimta sākumā, vismaz noteikti zināms, ka ķeizaru Nervas un Trajāna laikos viņš vēl bijis dzīvs. Pēc nāves viņam Romā uzcelts piemineklis. Vai iedomājams vēl fantastiskāks mūža epilogs cilvēkam, kurš kādreiz bijis Jeruzalemes sagrautā tempļa priesteris un viens no aktīvākajiem ebreju sacelšanās vadītājiem, tātad nikns Romas ienaidnieks!]

V.E.: Tas liecina, cik romieši varēja būt augstsirdīgi – lai gan citās reizēs arī nežēlīgi.

[Šeit pieminams vēl tas, ka vienīgā ebreju rakstniecībā saglabājusies informācija par Jēzu ir Jozefa Flāvija darbā «Jūdu senatne» atrodamā piezīme, ko Bībeles zinātnieku aprindās pazīst ar nosaukumu «testimonium Flavianum». Nocitēsim to visā pilnībā: «Tajā laikā dzīvoja vieds cilvēks Jēzus, ja viņš vispār dēvējams par cilvēku. Viņš darīja neparastas lietas un bija pamācītājs ļaudīm, kuri ar prieku uzklausīja viņa patiesību. Viņam sekoja daudz jūdu, kā arī pagānu. Tas bija Kristus. Bet, kad Pilāts pēc mūsu augstmaņu sūdzībām piesprieda viņam krusta nāvi, agrākie piekritēji neatstājās no viņa. Jo trešajā dienā viņš tiem atkal parādījās dzīvs, kā par viņu līdz ar daudziem citiem brīnumdarbiem dieva pravieši bija pavēstījuši. Un tādējādi no tiem laikiem līdz pat šaidienai pastāv kristiešu draudze, kas no viņa saņēmusi šo nosaukumu»].

V.E.: Svencicka Pēcvārdā teiks par šo lietu šādi: «Laikam gan vienīgais ar Jēzus personību saistītais būtiskais atklājums, kuram Z. Kosidovskis pagājis garām, ir nesen publicētais Jozefa Flāvija liecības tulkojums arābu valodā (..). Šis tulkojums atrodams Ēģiptes bīskapa Agapija manuskriptā, kas aptver «vispārējo» vēsturi līdz 10. gadsimtam. Agapija citētajā versijā sacīts: «Šajā laikā dzīvoja vieds cilvēks, kuram vārdā bija Jēzus. Visa viņa dzīve bija nevainojama, un viņš bija plaši pazīstams ar savu tikumību, un daudz ļaužu no ebrejiem, kā arī no citām tautām kļuva par viņa mācekļiem. Pilāts viņam piesprieda nāvi, sitot krustā. Bet tie, kas bija kļuvuši par mācekļiem, neatteicās no viņa mācības. Tie stāstīja, ka viņš tiem parādījies trīs dienas pēc sišanas krustā un ka viņš tolaik bijis dzīvs; tādā kārtā viņš varbūt patiesi bijis mesija, par kura brīnumainajiem darbiem mums pavēstījuši pravieši». Agapija teksts atšķiras no Jozefa Flāvija grieķu rokrakstu tekstiem vispirms ar to, ka par Jēzus augšāmcelšanos šeit nav runāts kā par notikušu faktu, bet tikai kā par viņa mācekļu stāstījumu; nav tajā runas arī par jūdu «lielāko vīru» sūdzībām, uz kuru pamata Pilāts it kā būtu Jēzu notiesājis. Iespējams, ka Agapija teksts ir Jozefa Flāvija īsto vārdu tulkojums, jo viņa rīcībā varēja būt teksts, pie kura vēl nebija pieskārusies kristiešu pārrakstītāja roka».

[Patiesi, būtu brīnums, ja kāds vēl šodien gribētu ietiepīgi turēties pie kādreizējiem uzskatiem par Jozefa Flāvija tekstā iestarpināto vietu. Jozefs Flāvijs taču bija farizejs un ortodoksāls jūdaisma piekritējs, priesteru dzimtas loceklis un no mātes puses Makabeju pēcnācējs, bet mums grib iegalvot, ka viņš rakstījis šīs rindas, kurās teikts, ka Jēzus ir bijis mesija un varbūt pat dievs, kas ticis sists krustā, bet trešajā dienā augšāmcēlies. Kristiešu pārrakstītājs, kurš iespraudumu tādā veidā iestarpinājis Jozefa Flāvija tekstā, ir bijis lētticīgs cilvēks, bet ne mazāk lētticīgi bijuši tie, kas viņam noticēja].

V.E.: Tātad ticamāk ir, ka šī vieta nav vis iespraudums, bet gan vienkārši tikusi stipri sagrozīta pārrakstot un tulkojot.

[No Origena polemiskā traktāta «Pret Celsu», ar kuru mēs sīkāk iepazīsimies nākamajā nodaļā, izriet, ka viņa rīcībā esošajā «Jūdu senatnes» norakstā pieminēti Jānis Kristītājs un Jēkabs, toties, kas attiecas uz Jēzu, tad viņš acīmredzot zinājis kādu pavisam citu tekstu, uz kuru dibinoties Origēns pārmet Jozefam Flāvijam, ka tas nav atzinis Jēzu par mesiju].

V.E.: Nu, to nesagrozīto tekstu arī zināja.

[Runājot par pirmajiem Jeruzalemes kristiešiem...]

V.E.: Jāsaprot, ka viņi nebija kristieši tagadējā šī vārda izpratnē. Kristietību nodibināja tikai Pāvils. Bet ebionīti uzskatīja sevi par piederīgiem jūdaismam, bija ebreju nacionālisti, visumā ienīda gojus un netaisījās tiem nest nekādu «pestīšanu»; Jēzus priekš viņiem bija mesija, ebreju atbrīvotājs no romiešiem, kuru romieši nogalināja, bet kurš trešajā dienā augšāmcēlās (jo viņa līķis bija pēkšņi pazudis no kapenēm), lai nāktu vēlreiz un tomēr glābtu ebrejus. Viss. Tāda bija viņu platforma (kuru nežēlīgi apkaroja rabīns Sauls). To, ka Jēzus bija dieva dēls un nāca glābt nevis ebrejus, bet visu cilvēci, – to pievienos rabīns Sauls, kad viņš pārvērtīsies par apustuli Pāvilu, līdz ar to radīdams to kristietību, kuru mēs tagad zinām.

[Viņi bija jūdeokristieši, kuri ievēroja visus rituālos priekšrakstus, tai skaitā arī apgraizīšanu. Pellā viņi – kā tas vispār mēdz būt trimdā – vēl stingrāk pieturējās pie Mozus ticības un uzskatīja Jēzu tikai par ebreju pravieti un mesiju. Apvienojušies ebionītu sektā...]

V.E.: Vārda «ebionīti» ebrejiskā sakne nozīmē – «nabagie».

[1966. gadā arābu tulkojumā atrastais polemiskais traktāts, kurš neapšaubāmi radies ebionītu vidē. Sīkāk par to parunāsim vēlāk, tagad tikai piebildīsim, ka tas asi uzbrūk Pāvilam par šķietamo neuzticību Jēzus mācībai, pasludinot, ka Jēzus pats bijis dievs un pestītājs].

V.E.: Tieši tādai arī jābūt īsta ebionīta atbildei uz Pāvila izdomājumiem par Jēzus dievišķo dabu.

[Uz vergu un brīvlaisto kapiem arheologi biežāk atrod grieķu nekā romiešu vārdus. Tā kā kristietība vispirms izpla­tījās tieši šo ļaužu vidū, nav nekāds brīnums, ka Romas baznīcas pirmās amatpersonas runāja un rakstīja grieķu valodā, pat vēl vairāk – tā tolaik bija kristiešu liturģiskā valoda. Šo faktu gaismā nav grūti saprast, kāpēc evaņģēliji un pārējie Jaunās derības raksti sacerēti grieķu, bet nevis kādā no semītu valodām].

V.E.: Pāvila radītā kristietība bija vērsta uz grieķiem un romiešiem, tāpēc tāda sludināšanas valodas izvēle ir dabiska. Ebionīti lietoja ebreju un aramiešu valodas.

[Tik avantūristiskos apstākļos zinātnei paglābtais Sinaja kodekss tipogrāfiski iespiests, parādījās Pēterburgā bibliofiliskā 300 eksemplāru lielā metienā. To izsūtīja uz visiem pasaules zinātniskajiem centriem. Sinaja kodeksa otrais izdevums iznāca Londonā 1911. gadā].

V.E.: Kosidovskis atstāsta Sinajas kodeksa vēsturi visai juceklīgi un neprecīzi (acīmredzot viņa laikā nebija pieejama precīza literatūra). Tišendorfs dabūja pirmās 43 Kodeksa lapas sava pirmā brauciena laikā 1844.gadā starp iznīcināšanai sagatavotajiem rokrakstiem. (Šī daļa vēlāk tika nodota Leipcigas muzejam). Otrā brauciena laikā Tišendorfs gribēja nopirkt pārējo daļu, bet viņam nepārdeva. Trešo reizi viņš brauca ar Krievijas imperatora Aleksandra II pilnvarām, un klosteris 1859.gadā piekrita nodot imperatoram 347 manuskripta lapas izpētei, bet 1869.gadā galīgi pārdeva tās par 9000 rubļiem. (2010.gadā Krievijas Ārlietu ministrijas arhīvos tika atrasts šī līguma teksts). Cara nopirktā Kodeksa daļa glabājās Pēterburgas Imperatora Publiskajā bibliotēkā līdz 1933.gadam, kad Staļins to pārdeva Britu muzejam par 100˙000 sterliņu mārciņām. Jau mūsdienās (XX gadsimtā) klostera mūki atrada savos arhīvos Tišendorfa parakstītu kvīti, kurā tas solās manuskriptu pēc izpētīšanas atdot klosterim atpakaļ (acīmredzot tā bija 1859.gada kvīts, kuru anulēja 1869.gada pārdošanas līgums), un tad mūki apvainoja (sen mirušo) Tišendorfu krāpšanā. Bez tam vēl citi pētnieki (un arī cars) pirka XIX gadsimtā citas nelielas daļas, bet XX un XXI gadsimtā klosterī tika atrastas vēl citas lapas, lapu fragmenti un veseli rokraksti (pēdējais uz šo brīdi atradums – 2009.gada 1.septembrī). Pašlaik rokraksts glabājas izkaisīts dažādās vietās, galvenokārt Leipcigā un Londonā. Kopš 2009.gada četri Kodeksa īpašnieki ir vienoti izlikuši pilnu ieskenētu tekstu Internetā.

[Pirmie Kristus piekritēji neatsacījās no jūdaisma, bet, gluži otrādi, jo stingri ievēroja visus Mozus ticības priekšrakstus, apmeklēja svētnīcas un sinagogas, ar vārdu sakot, ik uz soļa pasvītroja savu piederību pie ortodoksālajiem ebrejiem. Pat viņu sludinātā ticība pestītāja un mesijas atnākšanai savos pamatos nebija pretrunā ar jūdu tradīcijām, jo tā sakņojās Vecās derības pravietojumos. Tikai vienā ziņā viņi atšķīrās no saviem ticības brāļiem, un proti, viņi ticēja, ka praviešu pasludinātais mesija Jēzus Nacarieša personā jau parādījies zemes virsū].

V.E.: Tie nejūdi, kurus Pāvils un viņa palīgi pievērsa kristietībai, savā vairumā nekad nepievērsās jūdaismam un neievēroja «visus Mozus ticības priekšrakstus». Vispār šeit ir pirmām kārtām jāizšķir trīs galvenās ticīgo grupas: 1) īstie, kanoniskie jūdi «Mozus ticībā»; 2) jūdaisma sekta, ebreji pēc tautības, kuri ticēja, ka Jēzus bija mesija un ka viņš ir augšāmcēlies un nāks vēlreiz (bet nepiedēvēja viņam dievišķu dabu un nevērsās ar sludināšanu pie neebrejiem); un 3) Pāvils un viņa palīgi, kuri piedēvēja Jēzum dievišķu dabu un sludināja neebrejiem (kā arī šie viņu saaģitētie neebreji). Lai nesapītos jēdzienos, turpmāk sauksim trešos par kristiešiem, otros par ebionītiem, bet pirmos par jūdiem (lai gan pats nosaukums «ebionīti» parādījās tikai 60.gados pēc Jūdejas kara). Šādos terminos kristieši nekad nebija Mozus ticībā (izņemot pašu Pāvilu un viņa palīgus), bet ebionīti nekad nebija kristieši.

[Cik lielā mērā mēs varam uzskatīt par ticamām tās ziņas par Jēzu, kuras bija saglabājusi mutvārdu tradīcija, kas tolaik bija jau gandrīz četrdesmit gadu veca?]

V.E.: Kā zemāk (pareizi) norādīs pats Kosidovskis, kristietības radītāju Pāvilu vispār neinteresēja Jēzus patiesā dzīve; tieši otrādi, tās izgaismošana varēja tikai traucēt viņa sludinātajai dogmai (par Jēzus dievišķo dabu). Tāpēc šeit pieminētā «mutvārdu tradīcija» principiāli nevarēja nest cik necik nopietnu informāciju par Jēzu.

[Jēzus dzīvēs gaitu un mācības pamatjautājumos lielākā autoritāte tajā laikā bija, šķiet, nacariešu Jeruzalemes draudze].

V.E.: Tātad tā grupa, kuru mēs augstāk apzīmējām par «ebionītiem».

[Jeruzalemes nopostīšana un bēgšana uz Pellu bija it kā šķirtne, kas sadalīja kristietības vēsturi divās daļās: jūdaistiskajā periodā un pāvilisma periodā].

V.E.: Ebreju sacelšanās sākās 66.gadā; Jeruzalemi ieņēma un Templi nopostīja 70.gadā; Pāvilam Romā nocirta galvu 64.gadā (varbūt 67.gadā).

[Slēpdamies zem sveša vārda, šie rakstnieki bijuši pārliecināti, ka viņi aizstāvamās patiesības labad atsacījušies no personiskās slavas un, piedēvēdami šo patiesību citiem autoriem, kuru vārdam lielāks svars, rīkojušies pilnīgi nesavtīgi un pēc labākās sirdsapziņas. Turklāt, slēpdamies aiz citu vārdiem, viņi to darījuši dziļā pārliecībā, ka pareizi izsaka šo viņu izvēlēto un augsti cienīto vīru domas].

V.E.: Es domāju, ka te darbojās vēl viens faktors, varbūt pat būtiskāks par pieminētajiem. Izplatīto dokumentu (vēstuļu, vēstījumu utt.) īstie autori bieži vien vispār nebija zināmi vai arī, ja sākumā bija zināmi, tad drīz vien tika nozaudēti. Tad šie darbi sāka figurēt kā anonīmi, bet pēc tam tos piedēvēja slavenībām, lai piedotu tiem lielāku svaru. Tādējādi īstie autori vispār nebija vainojami šajā procesā.

[Romas katoļu baznīcas tradīcija apgalvo, ka Marka evaņģēlijs radies Romā. Ņemot vērā t.s. tekstoloģiskos kritērijus, varam tam piekrist. Kādi ir šie kritēriji? Vispirms vērīgs lasītājs bez grūtībām pamanīs, ka šis evaņģēlijs domāts galvenokārt jaunatgrieztajiem no pagānu vidus, bet ne ebreju kristiešiem. Par to, starp citu, liecina fakts, ka evaņģēlija tekstā iespraustie vārdi aramiešu valodā aizvien tiek pārtulkoti grieķiski, turklāt, pieminot ar jūdaismu saistītās paražas un rituālus, autors uzskata par nepieciešamu tos izskaidrot, kas, protams, nebūtu bijis vajadzīgs, ja viņa lasītāji būtu tikai ebreju cilmes kristieši. Uz latīņu vidi, tātad Romu, norāda arī diezgan daudzie latīnismi un tipiski romisku izdarību apraksti. Uzkrīt arī tas, ka autors daudz retāk nekā citi evaņģēlisti atsaucas uz Mozus likumiem un Bībeles pravietojumiem].

V.E.: Tātad Marka evaņģēlijs, pats pirmais no evaņģēlijiem, ir atklāts ebreja vēstījums gojiem, bet sevišķi nebalstoties uz Veco derību. Mateja evaņģēlijs, kurš to kopē un papildina, arī ir ebreja vēstījums gojiem, bet nu jau Vecajai derībai tiek piešķirta lielāka loma kā pamatojumam, jo tā jau iesakņojusies goju-kristiešu draudzēs un tiek uztverta kā autoritāte.

[Liekas, ir pilnīgi izslēgts, ka tik kritisku spriedumu par apustuļu lomu Jēzus dzīvē un jo sevišķi ciešanu dienās savam sekretāram būtu iedvesis Pēteris. Drīzāk jādomā, ka šādā vērtējumā atbalsojušās nesaskaņas, kādas tajā laikā pastāvēja starp pāvilisma piekritējiem, no vienas, un tradicionālās, ar jūdaismu saistītās kristietības pārstāvjiem, no otras puses].

V.E.: Dabīgi – visi (īstie) apustuļi taču bija ebionīti un kristietībai nederēja.

[Marka evaņģēlijs salīdzinājumā ar visiem pārējiem atstāj visdziļāko iespaidu. Šajā lakoniskajā, skarbajā un vienkāršajā stilā rakstījis kvēlas un dziļas ticības iedvesmots cilvēks. Ar skopiem izteiksmas līdzekļiem viņš spējis paust sāpes, cildinājumu, bērnišķīgu prieku un izbrīnu par Jēzus brīnumdarbiem, kuri evaņģēlistam šķituši viņa dievišķīgumam vispārliecinošākais pierādījums. Turklāt autoram piemīt dzīva iztēle, un viss, ko viņš apraksta, pulsē ar patiesu dzīves spēku. Ar vārdu sakot, tas ir savdabīgs un talantīgs stāstītājs, kurš dziļi tic visam aprakstītajam].

V.E.: Vai varbūt netic, bet pūlas, lai lasītāji-klausītāji noticētu?

[Par Jaunās derības trešā evaņģēlija autoru mums ir daudz vairāk konkrētu ziņu nekā par pārējiem evaņģēlistiem. Pēc visa spriežot, viņš bijis Antiohijas grieķu tautības iedzīvotājs, kurš, tāpat kā daudzi citi viņa tautas brāļi, pārgājis kristiešu ticībā. Viņa vārds bija Lukioss, taču kristieši viņu iedēvēja par Lūku].

V.E.: No kurienes tas ir ņemts, ka viņu sauca par Lukiosu? Bībelē tāda vārda nav. Ir Lūkijs {AD,13:1}. Beidzot kristietības izplatīšanā iesaistās arī paši goji. Skaidrs, ka Lūka jau ticēja tam, ko raksta (ko es neuzdrošinos sacīt par Marku un Mateju).

[Minētais biogrāfiskais citāts, pēc angļu zinātnieka drosmīgās hipotēzes, varēja izraisīt vai nu Lūkā pašā, vai viņa darba pārrakstītājā domas, ka arī Jēzum pienāktos būt tādam pašam brīnumbērnam, kurš visus pārsteidz ar savām zināšanām un gudrību. Šī ticība bijusi tik stipra, ka autors vai arī pārrakstītājs nav redzējis nekā nosodāma tādā rīcībā, ja Flāvija atmiņas attiecinātu uz Jēzus biogrāfiju, tādā kārtā aizpildot uzkrītošu robu mūsu zināšanās par viņa laicīgo dzīvi].

V.E.: Tas ir izskaidrojams arī daudz vienkāršāk. Ja cilvēks raksta pēc atmiņas un viņa rīcībā nav ērti lietojamas bibliotēkas, kur informāciju ātri pārbaudīt, tad viņš ļoti bieži vienu atmiņā glabātu epizodi attiecina uz citu personu vai citu situāciju, būdams pārliecināts, ka atceras pareizi. Tā ir ierīkota mūsu atmiņa, un tā tas notiek pat mūsdienās, kad tehniskie līdzekļi (pat iespiestās grāmatas, nerunājot jau par datoriem un Internetu) ir daudz pilnīgāki nekā Lūkas laikos. Lūka vienkārši bija lasījis Jozefu Flāviju, bija lasījis darbus par Jēzu, bet kad viņš rakstīja savu sacerējumu Teofilam, tad agrāk lasīto rokrakstu vairs nebija viņa rīcībā, un atmiņa piedēvēja Jozefa Flāvija epizodi Jēzum Kristum.

[Tātad šādos svarīgos pamatjautājumos, kas skar dievinātā skolotāja dzīvi, jau tolaik kristiešu vidū pastāvējis grūti izskaidro­jams juceklis].

V.E.: Tas nav nemaz tik grūti izskaidrojams, ja pieņemam, ka Pāvila, Marka, Mateja un Joanna mērķis bija nevis patiesa (no viņu viedokļa patiesa) kādu notikumu atspoguļošana, bet gan zināmas doktrīnas iepotēšana gojiem. Katrs no viņiem to darīja mazliet savādāk, bet mērķis bija viens, un, no šī mērķa viedokļa raugoties, bija absolūti nesvarīgi, vai Jēzus sludināja vienu vai trīs gadus, un cik reizes viņš apmeklēja Jeruzalemi.

[Ar kādiem jautājumiem tad nu nodarbojas apustulis Pāvils tajās vēstulēs, kuras viņš patiesi rakstījis? Visumā viņš tajās skar virkni tā laika kristiešu draudzēm aktuālu doktrinālu un morālu problēmu. Taču galvenais viņa nolūks bijis sludināt to teoloģisko ideju, kura, pateicoties dažādu helēnisma ietekmju sinkrētiskai iedarbei, gan jau stihiski bija iezīmējusies tā laika kristietības centros, bet par kuras konsekventu paudēju un kvēlu propagandistu kļuva tikai apustulis Pāvils. Galvenais viņa mācībā bija ticība, ka Jēzus Kristus bijis dievs, kurš, lai atpestītu cilvēci no sākotnējā grēka, miris krusta nāvē, augšāmcēlies, uzkāpis debesīs, bet drīzumā atgriezīsies un nodibinās debess valstību zemes virsū].

V.E.: Mans pasvītrojums. (Tikai precīzāk būs teikt nevis «ticība», bet «ideja»; nav nekādu pierādījumu, ka pats Pāvils šai idejai ticēja, bet ir tikai neapšaubāms, ka viņš gribēja, lai viņa klausītāji šai idejai noticētu).

[Kā «helēnisti», tā arī «ebreji» uzskatāmi par nacariešiem, tikai ar to atšķirību, ka pirmie bija diasporas ebreji, kas runāja grieķiski, bet otrie – jeruzalemieši, kuri prata tikai aramiešu valodu. Valodas dēļ radusies nošķirtība bija tik liela, ka pastāvēja pat atsevišķi lūgšanu nami, kaut gan abi grupējumi piederēja pie vienas un tās pašas divpadsmit apustuļu vadītās nacariešu kopienas].

V.E.: Ananijas un Sapfiras traģēdija norisinājās ebionītu (un nevis kristiešu) kopienā, bet apraksta to grieķis «Lūka» (tātad kristietis) kā savējo.

[Kā jau asa rakstura cilvēks, Stefans tiesā neaizstāvējās, bet gan pieņēma apsūdzētāja pozu. Dibinādamies uz Veco derību, viņš dedzīgā runā pārmeta ebrejiem, ka jau kopš patriarhu laikiem viņi allaž uzstājušies pret dieva gribu, līdz beidzot situši krustā Jēzu. «Jūs, stūrgalvji, ar nešķīstām sirdīm un nedzirdīgām ausīm, jūs vienmēr pretojaties svētajam garam, kā jūsu tēvi, tā arī jūs. Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvējuši tos, kas iepriekš sludinājuši taisnā nākšanu, kura nodevēji un slepkavas jūs tagad esat kļuvuši...»]

V.E.: Jāņem tikai vērā, ka Stefans darbojās ne kristiešu, bet ebionītu draudzē, bet par viņu raksta kristietis Lūka (uzskatīdams ebionītus par savējiem), un ka Lūkas rīcībā diezin vai varēja būt Stefana runas stenogramma.

[Tā mēs galu galā arī nezinām pateikt, vai pie Stefana nāves vainojami priesteri vai arī tikai Sauls. No stāstījuma varētu secināt, ka Sauls, vēlākais Pāvils, vajājis «helēnistus» pats uz savu roku, bet vēlāk savā runā ķēniņam Agripam viņš divas reizes pasvītro, ka darījis to priesteru uzdevumā].

V.E.: Sauls bija sinedrija loceklis un varēja «uz savu roku» tiesas sēdē asi uzstāties un panākt notiesāšanu, bet pēc tam pats arī vadīja ekzekūciju.

[Sauls nenostājās Mozus ticības sardzē, kurai, viņaprāt, no nacariešu puses nekas nedraudēja, bet gan aizstāvēja iekārtu, uz kuras balstījās ebreju tautas sensenā sabiedriskā satversme un sinedrija vara un kuru centās gāzt «helēnisti». Viņa rīcības motīviem bija politisks, bet nevis reliģisks raksturs].

V.E.: Reliģiskais un politiskais «raksturs» tajā laikā nebija nodalāmi. Cīņa par jūdaisma «tīrību» vienlaicīgi bija arī cīņa par ebreju tautas politisko stāvokli. Jaunajam rabīnam Saulam, tāpat kā citiem sinedrija locekļiem, vajadzēja izšķirties: kādas atkāpes no ortodoksālā jūdaisma pieļaut (kā «Tā Kunga brāļa Jēkaba», citādi ortodoksāla jūda, darbību) un kādas nepieļaut (kā «helēnista» Stefana darbību). Tā tas varētu būt, ka «nacariešu» jeb, mūsu agrāk pieņemtajos terminos, ebionītu sektā «helēnisti» nesa tās idejas, kuras Sauls (un sinedrijs) uzskatīja jau par nepieļaujamām jūdaisma sektai (acīmredzot iespaidotas no grieķu–romiešu filozofijas, reliģijas un paražām). Taču tieši šis apstāklis droši vien arī uzvedināja rabīnu Saulu uz domām, ka šīs (no grieķiem–romiešiem iespaido­tās un ebrejiem kaitīgās!) idejas vajag nest un sludināt pašiem gojiem!

[Turpretim mēs, bruņojušies ar «Apustuļu darbu» tekstos smeltām, kaut arī sīkām, taču nozīmīgām faktogrāfiskām ziņām, šodien saprotam, ka šis pēkšņais pavērsiens patiesībā bija neizbēgams, jo Saula raksturā bija visi priekšnosacījumi, lai viņš kļūtu par Pāvilu. Vispirms, kā mēs to neapstrīdami tikām noskaidrojuši, viņam nebija nekādu personisku vai reliģisku aizspriedumu pret cilvēkiem, kuri, saglabādami uzticību jūdaismam, ticēja Jēzus dievišķīgajai misijai. Viņš pret tiem ne tikai ka nepacēla roku, bet patiesībā tie viņam bija pat tuvāki, nekā viņš sākumā bija domājis. Sauls taču bija farizejs, bet farizeji, pretmetā saducejiem, arī ticēja dvēseles nemirstībai, mirušo atmodai un praviešu pasludinātā mesijas atnākšanai. Ticību mesijam no pārliecības, ka tāds ir Jēzus, šķīra tikai viens solis. Un noteiktā brīdī ceļā uz Damasku Sauls šo soli bija spēris].

V.E.: Nē, tā nav. Ja Sauls spertu tikai vienu soli un vienkārši noticētu, ka Jēzus bijis mesija, tad viņš tikai nonāktu Jēkaba nometnē, kuru ortodoksālie jūdi nevajāja; ja viņš spertu divus soļus, tad nonāktu «helēnistu» nometnē, kuru pats tikko kā bija vajājis. Bet viņš spēra TRĪS soļus un izveidoja pilnīgi jaunu doktrīnu (ka Jēzus bijis ne mesija, bet dievs!) un sāka to sludināt gojiem (ko nebija darījuši ne Jēkaba piekritēji, ne «helēnisti»), pie kam šajā misijā ir skaidri jūtams, ka viņš centās norobežot jauno (gojiem adresēto) kristietību no īstā jūdaisma (neļaujot kristiešiem piekopt jūdaisma tradīcijas, apgraizīšanu utt.).

[Viss, ko mēs par to uzzinām kā no paša Pāvila stāstījuma, tā arī no «Apustuļu darbu» autora, rāda, ka tas patiesībā nebija brīvas izvēles akts, bet gan drīzāk psiholoģiska nepieciešamība...]

V.E.: No paša Pāvila par šo pārvērtību mēs uzzinām ļoti maz: viņš ticis «aicināts» – un viss {Rom,1:1}, {Kor1,1:1}, {Gal,1:13}. Bet «Apustuļu darbu» autors ir pāvilisma sludinātāju apdullināts grieķis, kurš visam noticējis un attēlo to kā brīnumu – ar balsīm no debesīm utt.

[Kādā no iepriekšējām nodaļām, saskaņā ar Bībeles pētnieku lielākās daļas domām, mēs izsacījām uzskatu, ka Jeruzalemes nopostīšana (70. g.) bijusi īpatnēja šķirtne, kas baznīcas vēsturi sadala divos skaidri iezīmētos posmos: jūdeokristietības fāzē un universālistiskajā fāzē, kad kristietība izplatījās visos plašās grieķu un romiešu pasaules nostūros. Bet tagad mēs nonākam pie pārliecības, ka 70. gads ir pārāk vēls laika posms šīs demarkācijas līnijas iezīmēšanai baznīcas agrīnajā attīstības posmā. Šī lūzuma tendence skaidri saskatāma jau «helēnistu» dumpja laikā, it sevišķi Stefana ievērojamajā runā sinedrija tiesā, jo tajā skaidri samanāmas šķelšanās pazīmes. Atbilstoši Bībeles zinātnieku izstrādātajai hronoloģiskajai tabelei šie notikumi iekrīt aptuveni 35.–36. gadā, tātad gadus trīsdesmit piecus pirms Jeruzalemes izpostīšanas un – pats dīvainākais – nedaudz gadu pēc Jēzus nāves].

V.E.: Jā, kristietības atdalīšana no «nacariešiem» jeb ebionītiem notika jau dažus gadus pēc Jēzus nāves. «Helēnistu dumpis» tikai iedvesmoja Saulu-Pāvilu uz šo ideju. Atdalīšana notika jau līdz ar Pāvila misionārisko darbību, un tā sākās ap 36.–37.gadu. Tikai daži gadi bija vajadzīgi, lai Jēzus tuvāko līdzgaitnieku sektā rastos «helēnistiska» opozīcija, kuru sagrāva, bet kuras idejas, novestas līdz galējībai, tika pārvērstas par jaunu reliģiju, kuru ebreji radīja speciāli priekš gojiem un sāka tiem sludināt.

[«Apustuļu darbu» autors kaut ko acīmredzot sajaucis, jo viņa sniegtā versija ir pretrunā ar to, ko raksta pats Pāvils savās vēstulēs. Vēstulē galatiešiem (1:17–18) viņš stāsta (bet viņam mēs taču laikam varam ticēt), ka no Damaskas devies uz Arābiju, pēc trim gadiem atgriezies Damaskā un tikai tad ieradies Jeruzalemē].

V.E.: Nē, ne tā: «...aizgāju uz Arābiju un atkal atgriezos atpakaļ Damaskā. Tad, trīs gadus vēlāk, es nogāju uz Jeruzālemi iepazīties ar Kēfu (Pēteri) un paliku pie viņa piecpadsmit dienas. Kādu citu apustuli es netiku redzējis, bet tikai Jēkabu, Tā Kunga brāli». Nav teikts, cik ilgi bija Arābijā, bet trīs gadus pavadīja Damaskā.

[Iespējams, ka «Apustuļu darbu» autors vienkārši ir sajaucis notikumu secību, jo izdaudzinātā bēgšana laikam patiesi bija notikusi, bet tikai vēlāk, pēc trīs gadu ilgas Pāvila uzturēšanās Arābijā un pavisam cita iemesla pēc. Šā vai tā, no šīm pretrunīgajām ziņām...]

V.E.: Ziņas nemaz nav pretrunīgas; acīmredzot Pāvila brauciens uz Arābiju bija īss, un Lūka vienkārši neizdala to uz Damaskā dzīvošanas fona.

[Nule Kristus piekritēju pusē pārgājušais Pāvils nejūt nekādu, itin nekādu iekšēju vajadzību saistīties ar autentiskajiem Jēzus mācekļiem Jeruzalemē, lai no viņiem uzzinātu ko tuvāk par sava tagadējā skolotāja mācību un dzīvi].

V.E.: Nu dabīgi: priekš kam viņam īstā Jēzus dzīve? Lai sludinātu gojiem paša izdomātu («helēnistu» iedvesmotu) reliģiju, tā ne tikai nav vajadzīga, bet var tikai kaitēt (izrādīsies, ka visas sludinātās dogmas ir pilnīgas muļķības, ka Jēzus bija ebreju nacionālists, kas mēģināja organizēt sacelšanos pret romiešiem, bet gāja bojā; ka viņa tuvākie līdzgaitnieki un radinieki nebūt neuzskata Jēzu par Dieva dēlu utt.).

[Sakarā ar šo hronoloģiski nenoskaidroto uzturēšanos Jeruzalemē saduramies ar vēl vienu pārsteidzošu faktu. Ja mēs ticam «Apustuļu darbu» autoram, Pāvils tur nemaz neizturas kā kautrs māceklis, kā pēc patiesības iztvīcis jaunatgrieztais, bet – tavu brīnumu! – tūlīt uzstājas pašpārliecināta skolotāja lomā, «...droši sludinādams tā kunga vārdu»].

V.E.: Tas, ka Pāvils uzstājas «pašpārliecināta skolotāja lomā», ir pilnīgi dabīgi, jo viņš taču sludina kaut ko pilnīgi jaunu, kas nesakrīt ar «nacariešu» jeb ebionītu sektas uzskatiem. Taču Pāvilam bija kaut kā jāveido savas attiecības gan ar ortodoksālo jūdaismu, gan ar ebionītiem. Kādā mērā un kam viņš atklāja savus patiesos nolūkus (aplamas un kaitīgas, bet ebrejiem izdevīgas – kad to pieņem goji – reliģijas sludināšana gojiem). Skaidrs, ka viņš nevarēja darboties viens pats, bija vajadzīgi palīgi no ebreju vidus; skaidrs, ka par patiesajiem nolūkiem bija jāinformē daļa ebreju; skaidrs, ka nedrīkstēja informēt visus (tāpēc bija arī vajāšanas no ebreju puses); skaidrs, ka par patieso nolūku nedrīkstēja zināt jaunpievērstie goji (tādi, kā Lūka). Tādas ir acīmredzamās vispārīgās nostādnes, bet precīzi kas un kādā mērā starp ebrejiem bija informēts, kas nebija, – to nav iespējams tagad noskaidrot, jo tas bija dziļš noslēpums jau tolaik. Dabīgi, ka informētie ebreji neatstāja nekādas dokumentālas liecības. Bet Lūkas stāsts «Apustuļu darbos» – tas ir lētticīga, apšmaukta goja naivs vēstījums.

[Nevaram atvairīt vēl vienu jautājumu: no kurienes Pāvils zināja to visu, ko viņš tik kvēli un ar tādu neatlaidību sludināja citiem? Ar kādām tiesībām viņš uzstājās no tālās Galilejas nākušā ebreju pravieša vārdā, par kuru viņš vai nu nezināja neko, vai arī tikai šo un to bija dzirdējis no citiem?]

V.E.: Jā – lūk, jautājums! Ar kādām tiesībām?! Un atbildes var būt tikai divas: vai nu viņš bija plānprātiņš, kurš savas fantāzijas ņēmis par pilnu, – vai arī viņš bija gudrs un viltīgs ebrejs, kurš ļoti labi zināja, ko un kāpēc dara. Izvēlieties!

[Tiesa, Pāvils apgalvoja un arī pats droši vien tam dziļi ticēja, ka Jēzus viņam parādījies ceļā uz Damasku...]

V.E.: Pāvils to neapgalvo; to apgalvo Lūka {AD,9:3}. Pāvils Damasku piemin tikai divās vietās: {Kor2,11:32} un {Gal,1:15}, bet par Jēzus parādīšanos tur runas nav; tur ir teikts tā: «Dievam, kas mani no mātes miesām izredzējis un Savā žēlastībā aicinājis, labpatika Savu Dēlu manī atklāt, lai es prieka vēsti par Viņu nestu pagāniem». (Visai daiļrunīgs un divdomīgs izteiciens).

[Ne jau visi Pāvilam noticēja, bet daudzi pat pārmeta, ka viņš esot viltvārdis. Šis apvainojums, liekas, Pāvilu stipri aizskāris, jo savās vēstulēs viņš pret to taisnojas ar neslēptu sarūgtinājumu. Tomēr vēl vairāk Pāvils cieta tādēļ, ka viņa pretenzijas acīmredzot atstāja bez ievērības Jeruzalemes ticības brāļu vadītāji. To rāda daudzie gan personiska rakstura, gan doktrinālie konflikti ar tādiem izciliem jaunās ticības pārstāvjiem kā Pēteris, Jēkabs Taisnīgais, Barnaba un Jānis Marks].

V.E.: Visumā, ja mēs izvērtējam situāciju no Pāvila patieso mērķu viedokļa, tad jānonāk pie secinājuma, ka viņš nebija ieinteresēts atklāt savus īstos nolūkus «nacariešiem» (viņu vadoņiem), un (slepeno) palīdzību viņam bija jāsaņem galvenokārt no ortodoksālajiem ebrejiem (kā atļauju sludināt no sinagogām utml.). Ar «nacariešiem», ja tos informētu, būtu daudz problēmu: viņi uztvertu Pāvila mācību kā savas (reālās!) ticības izkropļojumu un kā (īstā!) mesijas zaimošanu; daudz izdevīgāk bija izmantot šo sektu kā aizsegu, kā maskēšanās līdzekli, (it kā) sadarbojoties ar viņiem (ko Pāvils arī darīja). Ortodoksālajam jūdaismam, turpretī, Jēzus nekāds mesija nebija, un līdz ar to nebija arī zaimošanas. Toties bija grandioza goju pazemošana, padarot vienu goju nogalinātu ebreju viņiem par dievu, stiprāku un lielāku nekā viņu pašu dievi (tajā skaitā par dieviem pasludinātie imperatori)! (Varu iedomāties, kā informētie ebreji par visu to smīnēja bārdās!)

[«Apustuļu darbu» autors, sniegdams mums šādas ziņas, droši vien vadījies no aktuāliem propagandas apsvērumiem. Nav grūti pamanīt, ka viņš par Pēteri runā it kā garāmejot, turpretī par savu galveno varoni izvirza Pāvilu. Ar izbrīnu un cildinājumu viņš raksta par Pāvila nenogurstošo misionāra un sludinātāja darbību. Pasvītrodams Pāvila vienreizēji izcilo personību, apustuļa gara stingrību un nopelnus baznīcas labā, viņš vienlaikus cenšas pārliecināt lasītāju, ka Pāvils nav darbojies patvaļīgi, bet ciešā saziņā un saskaņā ar dzimtās Jeruzalemes draudzi].

V.E.: No Lūkas puses tāda nostāja ir pilnīgi saprotama un vienīgā iespējamā; tikai caur «nacariešiem» Pāvilu varēja sasaistīt ar pašu Jēzu Kristu; ja to neizdarītu, tad uzreiz atklātos, ka Pāvils ir patvaļīgs viltvārdis.

[Ebreju kvartālā notiekošās ķildas un ķīviņus pārējie Efesas pilsoņi varbūt arī bija pamanījuši, tomēr lielās, rosmē verdošās pilsētas iedzīvotājiem tie nebija svarīgi un ierasto dzīves ritmu netraucēja. Sliktāk jau bija, ja šie trači skāra viņus pašus. Kādu dienu, Pāvila dedzīgās runas aizrauti, «labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām, sanesa grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā; to vērtību noteica un saskaitīja piecdesmit tūkstoš sudraba gabalu» («Apustuļu darbi», 19:19–20). Tātad tas bijis milzīgs degošu tīstokļu (grāmatu tolaik, protams, nebija) ugunskurs].

V.E.: Grāmatas tolaik, protams, bija – un ir savādi, ka Kosidovskis pie savas (patiešām milzīgās!) erudīcijas to nezina. Nebija, dabīgi, iespiestu grāmatu, bet bija ar roku rakstītas grāmatas, kuras pēc tam tika iesietas tāpat kā mūsējās. Lasīja tās – pāršķirot lapas, un nevis tinot tīstokli.

[«Tā kunga brālis» Jēkabs, ortodoksāls jūdaisma piekritējs, kā mēs jau rakstījām, Pāvilu sagaidīja ar smagiem pārmetumiem, ka viņš sludinot ebrejiem atkāpšanos no tēvu tēvu ticības, pierunājot viņus atteikties no apgraizīšanas un citām bauslībā noteiktām paražām. Un pieprasīja, lai Pāvils septiņas dienas šķīstītos dievnamā, nožēlojot grēkus. Viegli iedomāties, cik pazemotam vajadzēja justies Pāvilam, kurš taču visur un visiem vēstīja, ka pats Jēzus ceļā uz Damasku bija viņu aicinājis par savu apustuli. Atzīšanās grēkos runāja pretim tam, uz ko viņš pretendēja, jo bija grūti pielaist, ka paša skolotāja svaidītais un personīgi pilnvarotais apustulis varēja savā rīcībā izdarīt tādas kļūdas, kuras prasītu speciālu nožēlu un šķīstīšanos. Un tomēr Pāvils pakļāvās šai prasībai].

V.E.: Toties tāda šķīstīšanās kļūst pilnīgi saprotama un pat nepieciešama, ja mēs pieņemam, ka Pāvils sirdī vienmēr palika īsts ortodoksāls jūds, bet kristietību sludināja tikai izlikdamies. Pie tādas izlikšanās viņam, protams, nācās šo to darīt (it kā) pretī jūdaismam (lai gan sirdī šī jūdaisma labā). Tādā gadījumā viņš pats juta nepieciešamību attīrīties no tādiem formāliem pārkāpumiem.

[Zināms tikai tas, ka mēģinā­jumi iemantot turienes ebreju kolonijas vadītāju labvēlību beigušies ar pilnīgu neveiksmi. Tāpēc Pāvilam neatlika nekas cits, kā šķirties no tiem uz visiem laikiem. To darīdams, viņš sīvi noteica: «Tad zinait, ka dievs pestīšanu sūtījis pagāniem, un tie to dzirdēs» («Apustuļu darbi», 28:28). Ar šiem raksturīgajiem vārdiem stāstījums par Pāvila dzīvi pēkšņi pārtrūkst. Nezināmu iemeslu pēc «Apustuļu darbu» autors apklust un beidz savu vēstījumu].

V.E.: Un tā – praktiski visu, ko mēs uzzinām par Pāvila dzīvi, ir uzrakstījis grieķis Lūka (kurš principiāli nevarēja būt informēts, ja Pāvila misija būtu bijusi viltīga sazvērestība). Nekādos citos dokumentos no kanoniskās Jaunās Derības nekā vērā ņemama par Pāvilu nav (nav evaņģēlijos, nav autentiskajās Pāvila vēstulēs).

[Jāņem taču vērā, ka pagānu svētnīcās t.s. dedzināmie upuri bija retums. Parasti ugunī sadedzināja tikai mazu daļu no upurējamā dzīvnieka, bet pārējo gaļu priesteri pēc savu vajadzību apmierināšanas pārdeva vietējiem iedzīvotājiem. Tirdzniecībā ar gaļu viņiem piederēja monopols, un, protams, viņi tad arī diktēja cenas. Privāti kaut lopus bija stingri aizliegts...]

V.E.: Kaut kā grūti noticēt šim apgalvojumam (kādu es pirms Kosidovska nekad agrāk nebiju dzirdējis). Tad taču iznāk, ka VISI dzīvnieki bija jāupurē (un nevis tikai daži); vienkārša gaļas ražošana, parasta lopkopība vispār nepastāvēja? (Šķiet, te būs kaut kāds pārpratums; varbūt bija aizliegts, teiksim, privāti upurēt – ārpus tempļiem, vai tamlīdzīgi?).

[Vēstulē galatiešiem Pāvils viņiem pārmet nekonsekvenci un liekulību. Nepatīkamo starpgadījumu viņš apraksta šādi: «Bet, kad es redzēju, ka tie nedara pareizi pēc evaņģēlija patiesības, es sacīju Pēterim visu priekšā: Ja tu, jūds būdams, dzīvo pēc pagānu un ne pēc jūdu paražām, kā tu gribi piespiest nejūdus dzīvot pēc jūdu dzīves veida» (Apustuļa Pāvila vēstule galatiešiem, 2:14). Diemžēl Pāvils mums nesaka, ko atbildējis Pēteris. Mēs zinām tikai to, ka pēc šīs ķil­das viņu ceļi šķīrušies uz visiem laikiem].

V.E.: Pēteris acīmredzot nav informēts par Pāvila misijas patiesajiem mērķiem. Viņš mēģina izplatīt ebionītu sektas uzskatus, bet Pāvils cenšas kristietību atšķelt un norobežot no jūdaisma (lai jūdaismu neapgānītu).

[Taču Pāvila lojalitāte reizēm nogāja tik tālu, ka tā jau sāka atgādināt verdzisku padevību. Tas izrietēja droši vien no mums jau zināmā Pāvila pragmatisma].

V.E.: Pāvila nolūks (ja pieņemam šeit izvirzīto hipotēzi) bija nevis organizēt (kristiešu) varmācīgu sacelšanos pret romiešiem, bet gan vājināt Romu, iepotējot romiešiem lēnprātību, padevību un orientāciju uz aizkapa dzīvi kā īsto dzīvošanu, novēršoties no reālās dzīves un piedevām vēl godinot kādu ebreju kā Dieva dēlu un godinot ebreju Svētos Rakstus (Veco Derību). Pie tāda mērķa viņa «lojalitāte» pret valsts varu ir dabīga.

[Pāvils, kā zināms, visumā bija praktisks un skaidra saprāta cilvēks, tāpēc mistiskās vīzijas, kādas viņam vairākkārt rādījušās, mūs zināmā mērā pārsteidz. Ar izbrīnu jautājam, no kurienes Pāvilam atgadījušās šādas, viņa noskaņojumam tik neatbilstošas parādības].

V.E.: Pāvila sprediķi viņa autentiskajās vēstulēs vispār ir ļoti miglaini, izplūduši un divdomīgi. Skaidri dominē tikai viena doma: par Jēzu kā Dieva dēlu un pestīšanu caur viņu. Viss pārējais tiek notušēts un pārvērsts vienā vienīgā suģestējošas runas plūsmā., līdzīgā hipnozei. Man, piemēram, ir tāds iespaids, ka šeit pieminētās runas par «trešajām debesīm», kurās pabijis kāds, ko Pāvils «esot pazinis», ir tikai iedvešanas paņēmiens, bet nevis reālu notikumu atspoguļojums.

[Ja Pāvilu tomēr vairākkārt ieslodzīja cietumā, šaustīja, apmētāja ar akmeņiem un apdraudēja viņa dzīvību tā, ka viņam nācās glābties bēgot, tad šīs asās reakcijas cēlonis nevarēja būt vienīgi tas fakts, ka viņš sludināja jaunu mācību par pestītāju un debess valstību zemes virsū. Šo konfliktu cēlonis bija meklējams viņā pašā, viņa raksturā. Tajā neapšaubāmi bija kaut kas izaicinošs un apodiktisks, un tas tad arī kļuva par iemeslu, kāpēc ap viņu allaž valdīja kaut kāda nemiera un satraukuma gaisotne].

V.E.: Nu skaidrs, ka Pāvils bija holēriķis-epileptoīds.

[«Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs, bet lielākā no tām ir mīlestība» (Pāvila pirmā vēstule korintiešiem, 13:1–13)].

V.E.: Holēriķi, būdami parasti asi un agresīvi, var izjust tieksmi mierīgos brīžos kompensēt savu agresivitāti ar pretēja virziena nosliecēm, un šajā ziņā Pāvils varētu būt patiess savos vārdos. Tomēr jāatceras, ka pazemības, padevības, lēnprātības iepotēšana gojiem bija viņa misijas galvenais mērķis, un šis sprediķis kā augstākās klases suģestija ļoti labi strādā tādā virzienā.

[Tātad mēs nonākam pie slēdziena, ka Pāvils savā runā Atēnu areopāgā – ja vien vispār tāda runa sacīta – nevarēja izmantot līdzīgu argumentu. Tāpēc tas drīzāk uzskatāms par «Apustuļu darbu» autora izdomu, kurš šo runu, tāpat droši vien arī visas citas, pats sacerējis atbilstoši saviem nodomiem].

V.E.: Bet pats Kosidovskis tikai nedaudz augstāk «ņēma par pilnu» to Pāvila runu, kuru Lūka «citē» «Apustuļu darbos», 22:3–5 un par kuru es (zobgalīgi) pajautāju, kur Lūka ņēma tās stenogrammu.

[«Apustuļu darbu» autoram nevarētu pārmest to, ka viņš savā rakstījumā licis cilvēkiem runāt tā, it kā pats būtu sēdējis starp klausītājiem un cītīgi atzīmējis katru vārdu. Viņa izrīcība bija saskaņā ar tā laika konvencijām...]

V.E.: Bet tāda «konvencija» taču pastāvēja līdz pat XX gadsimta otrajai pusei! Desmitiem manis lasītu biogrāfisku darbu autoru ir likuši pašu sadomātas runas mutē Šekspīram, Servantesam utt., utt. – un vēl «teorētiski» aizstāvējuši autora tiesības tā rīkoties. Pat Volkogonovs savā pirmajā (Staļina) biogrāfijā, rakstītā 1970.–1980. gados, liek Staļinam izteikt tādus monologus. Tikai pēc tam, kad kritika par to izsmēja viņa pirmo grāmatu, viņš nākošajās biogrāfijās (Ļeņina u.c.) vairs tā nedarīja.

[Mediķi un ķīmiķi jau ilgus gadus pūlas noskaidrot, kā šāds attēls (uz Turīnas līķauta) varēja rasties. Pārsvaru ņem domas, ka šajā gadījumā sākusies ķīmiska reakcija starp mirušā cilvēka ķermeņa izgarotiem amonjaka savienojumiem, mirrēm un aloji, ar kurām bijis piesātināts augums.

V.E.: Visas nopietnās ekspertīzes, kuras sākās 1973.gadā, nonāk pie viennozīmīga secinājuma: attēls ir gleznots, pie tam ar minerālām (ne organiskām) krāsām.

[Tomēr nav dota atļauja izdarīt vienīgo drošo auduma vecuma noteikšanu ar oglekļa izotopa C¹⁴ palīdzību, aizbildinoties ar to, ka šim nolūkam būtu upurējams pārāk prāvs līķauta gabals].

V.E.: Tādu ekspertīzi katoļu baznīca atļāva veikt 1988.gadā, kad pietika jau ar daudz mazāku materiāla gabalu. Ekspertīze noteica audekla vecumu 691 gads ± 31 gads; tātad līķauts izgatavots 1260–1390 gados. (Tas iznira no nebūtības 1357.gadā, kad Žofrejs de Šarnī to uzdāvināja Lirejas draudzei dienvidaustrumos no Parīzes). Entuziasti, protams, tādu ekspertīzes rezultātu neatzina un izdomāja, ka vecums esot samazinājies pārciesta ugunsgrēka dēļ. Taču precīzi aprēķini parādīja, ka ugunsgrēks varēja ietekmēt konstatējamo vecumu ne vairāk kā par 50 gadiem (ko, dabīgi, entuziasti atkal apstrīd).

[Šeit droši vien atspoguļojas sievietes sociālā degradācija ebreju sabiedrībā, kurai evaņģēlijs galvenokārt bija domāts].

V.E.: Nevis sabiedrībā, kurai evaņģēlijs bija domāts, bet sabiedrībā, no kuras nāca tā autors.

[Baznīca doktrināli saistīja sevi ar Mateja un Lūkas pārstāstītajām teiksmām, atzīdama, ka Jēzus dzimis vismaz 5 gadus pirms mūsu ēras sākuma Hēroda valdīšanas laikā, bet Hērods nomira mūsu ēras 4. gadā].

V.E.: Laikam tulkotāja kļūda. Tikko kā augstāk bija teikts: zināms, ka Hērods miris 4. gadā p.m.ē. Krievu izdevumā (tas tulkots no agrākas Kosidovska teksta versijas) šīs vietas vispār nav. Saskaņā ar visām enciklopēdijām, Hērods mira 4. g. p.m.ē.

[Šādu kristīgās baznīcas pielāgošanos pagānu svētkiem ne visi gribēja tik drīz atzīt. Sīrieši un armēņi apsūdzēja latīņus, ka tie piekopjot pagānu kultu, lai gan viņiem varēja pārmest to pašu, jo arī viņi Jēzus dzimšanu atzīmēja 6. janvārī, tātad ziemas saulgriežos pēc Jūlija kalendāra...]

V.E.: Frāze «..tātad ziemas saulgriežos pēc Jūlija kalendāra..» ir vienreizējas aplamības. Nav skaidrs, no kurienes viņa radusies. Kosidovska krievu tekstā šīs frāzes nav, pēc «6. janvāra» uzreiz ir runa par Aleksandriju. Grūti noticēt, ka tādu kļūdu būtu varējis izdarīt pats Kosidovskis. Vai latviešu tulkotājs pacentās un «paskaidroja» situāciju pats no savas galvas? Vai kāds mūsu redaktors? 6. janvāris pēc Gregora kalendāra ir 24. decembris pēc Jūlija kalendāra – un tad arī tikai XX un XXI gadsimtos. Svētā Augustīna un pāvesta Leona Lielā laikos (V gadsimtā), Gregora kalendāra, pirmkārt, vispār nebija, pastāvēja tikai Jūlija kalendārs, un 24. (vai 25.) decembris un 6.janvāris bija vienkārši divi dažādi datumi: pirmais tuvāk saulgriežiem (bet arī vairs ne precīzi tajos), otrais tālāk no saulgriežiem. Otrkārt, ja arī Gregora kalendārs tajā laikā būtu pastāvējis (ja mēs to ekstrapolējam atpakaļ uz V gadsimtu), tad 6.janvāris pēc Gregora kalendāra būtu 5.janvāris pēc Jūlija kalendāra (jo V gadsimtā kalendāru starpība bija vēl tikai viena diena).

[Tā, piemēram, Lūkas evaņģēlijā Jēzus nāvi pieprasa pie Pilāta pils sapulcējušās ļaužu masas, bet Jāņa evaņģēlijā šis apvainojums ietverts apgalvojumā, ka Pilāts jūdiem sacījis; «Ņemiet jūs viņu un sitiet krustā! Jo es pie viņa vainas neatrodu!» (19:6)].

V.E.: Ja bija tā, kā Kosidovskis uzskata – ka galvenā vaina par Jēzus sodīšanu ar nāvi gulstas uz Pilātu, nevis uz ebrejiem, – tad tomēr ir grūti izskaidrot, kādēļ ebreju autori Marks, Matejs un Jānis (un vēl tik agrīnos sacerējumos kā evaņģēliji, nevis rakstītos, kad kristietība jau bija Romas valdošā reliģija) sagroza patiesību, pārveldami vainu no romiešiem uz ebrejiem. (Ar Lūku tas vēl būtu saprotams: viņš bija grieķis, un ar ebrejiem viņu kopības saites nesaistīja). Ja pieņemam hipotēzi, ka Marks, Matejs un Jānis bija patiesi (universālās) kristietības piekritēji (valdošā hipotēze, pie kuras turas arī Kosidovskis), tad situācija varētu būt tāda, ka šie evaņģēlisti juta kādu aizvainojumu pret ortodoksālajiem jūdiem, kas viņus nicināja un vajāja. Tomēr vai šis aizvainojums varēja būt tik stiprs, lai pārvarētu ebreju kopības izjūtu un lai (godprātīgs, patiesi kristīgi ticīgs cilvēks!) attēlotu notikumus pilnīgi pretēji īstenībai un par sliktu savai tautai? Ja pieņemam hipotēzi, ka Marks, Matejs un Jānis bija viltīgi ebreji, kuri sludināja kristietību gojiem, paši tai neticēdami, tad patiesības sagrozīšana vismaz nav pretrunā ar viņu vispārējo (krāpšanas) auru. Tad ir tikai jāatrod iemesls, kādēļ tas tika darīts. Daži iemesli varētu būt tādi: atraut (gojiem domāto) kristietību no jūdaisma (šo evaņģēlistu patiesās ticības), mazināt kristietības apdraudējumu romiešu vidē, sekmēt tās izplatīšanos. Bet Jāņa evaņģēlijā skaidri redzams vēl viens moments: tur jūdu augstie priesteri sauc: «Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!» {19:15}. Tādējādi objektīvi iznāk, ka tieši ortodoksālie jūdi ir tie visuzticamākie Romas ķeizara pavalstnieki. (Īsti ebrejiska viltība!).