L-KOSIDE

Zenons Kosidovskis. «Evaņģēlistu stāsti»

Ar Valda Egles komentāriem

L-KOSIDE.pdf – http://vekordija.narod.ru/L-KOSIDE.PDF

L-KOSIDE.pdf – https://yadi.sk/i/oq2OdpMtUHxQpw

L-KOSIDE.doc – https://yadi.sk/i/uJAFYTP_PjBF2g

Titullapa:

Fragmenti no grāmatas:

[Kas īsti ir Jēzus no Nacaretes – jaunās reliģijas centrālā figūra? Vai ir pierādījumi, kas apliecinātu, ka viņš patiesi ir vēsturiska persona? Un kā varēja notikt, ka vienkāršais apkārtklaiņojošais sludinātājs, kuru viņa mācekļi nosauca par mesiju – līdzīgi daudziem citiem mesijām, kas laiku pa laikam parādījās Romas impērijas mazajā, tālajā provincē, – nodibināja vienu no pasaules ietekmīgākajām reliģijām?]

V.E.: Bet Jēzus jau nedz gribēja nodibināt, nedz arī nodibināja kādu reliģiju. Kristietību nodibināja Pāvils, un Jēzum šajā dibināšanā bija absolūti pasīva loma; viņš bija šīs dibināšanas objekts, nevis subjekts.

[«Apustuļu darbos» augstais priesteris Ananija par Pāvilu saka: «Jo mēs esam izzinājuši, ka šis vīrs ir bīstams cilvēks un nemieru cēlējs visu jūdu vidū visā pasaulē, ka viņš ir nacariešu sektas vadonis» (24:5)].

V.E.: Taču šis ir Lūkas (precīzāk: viņa vārdā nosauktā evaņģēlija autora, bet vienkāršības labad turpmāk sauksim viņu patiešām par Lūku, tāpat kā attiecīgi pārējos autorus par Marku, Mateju un Jāni) – tātad šis ir Lūkas viedoklis par to, kādām ir bijis jābūt Ananijas un Pāvila attiecībām, bet nevis dokumentāla liecība par to, kādas tās bija īstenībā. Lūka bija grieķis, tātad «gojs», un ja Pāvila mērķis bija apmānīt gojus, tad izdarīt to ar Lūku nebija grūti, jo Lūka, protams, pats vispār nepazina Ananiju un varēja balstīties tikai uz Pāvila un pāvilistu stāstiem.

[Tātad m.ē. 64. gadā Romā nevarēja būt «kristiešu», kā to apgalvo Tacits. Nacarieši gan bija izveidojuši atsevišķu sektu, taču vēl neizdalīdamies no jūdaisma ietvariem. Viņi uzskatīja sevi par ortodoksāliem jūdiem].

V.E.: 64.gads ir jau Pāvila darbības beigas; tad jau pastāvēja arī daudzas ne-jūdu draudzes.

[Runājot par romiešu rakstniekiem, kuri pieminējuši pirmos Kristus piekritējus, otrā vietā mēs nosaucām Plīnija Jaunākā vārdu. Viņš dzimis 52. gadā...]

Šeit un citur nesakritību reizēs hronoloģiskie dati sniegti pēc Kosidovska grāmatas izdevuma krievu tulkojumā. – Tulk. – V.E.: Bet krievu izdevumā acīmredzot drukaskļūda: visas enciklopēdijas norāda 61. vai 62. gadu.

[Svetonijs gan arī piemin kristiešus, bet zinātnieki domā, ka viņš iepazinis šo vārdu no Tacita. Šo pieņēmumu zināmā mērā apstiprina fakts, ka Svetonijs nodaļā par Klaudiju neatšķir jūdus no kristiešiem, bet pats Kristus viņa pārstāstā ir cilvēks, kurš tajā laikā dzīvojis Romā un nemitīgi kūdījis ebrejus uz nemieriem].

V.E.: Man šķiet, ka šeit ir vienkārši pārpratums. Kā zināms grieķu vārds «hrestos» nozīmē to pašu, ko ebreju «mesija». Tātad Svetonija rakstītais ir jālasa tā: «...Viņš padzina ebrejus no Romas par to, ka tie, kāda mesijas uzkūdīti, nemitīgi radīja jukas». Vienkārši Svetonijam ebreju valodas variants nebija zināms vai vismaz nebija pierasts, tāpēc viņš lietoja grieķu vārda variantu. Nu, bet kas attiecas uz mesijām, tad to jau ebrejiem nav trūcis nekad, un droši vien arī Klaudija laikos tādi bija...

[Jozefs Flāvijs nomira, domājams, 2. gadsimta sākumā, vismaz noteikti zināms, ka ķeizaru Nervas un Trajāna laikos viņš vēl bijis dzīvs. Pēc nāves viņam Romā uzcelts piemineklis. Vai iedomājams vēl fantastiskāks mūža epilogs cilvēkam, kurš kādreiz bijis Jeruzalemes sagrautā tempļa priesteris un viens no aktīvākajiem ebreju sacelšanās vadītājiem, tātad nikns Romas ienaidnieks!]

V.E.: Tas liecina, cik romieši varēja būt augstsirdīgi – lai gan citās reizēs arī nežēlīgi.

[Šeit pieminams vēl tas, ka vienīgā ebreju rakstniecībā saglabājusies informācija par Jēzu ir Jozefa Flāvija darbā «Jūdu senatne» atrodamā piezīme, ko Bībeles zinātnieku aprindās pazīst ar nosaukumu «testimonium Flavianum». Nocitēsim to visā pilnībā: «Tajā laikā dzīvoja vieds cilvēks Jēzus, ja viņš vispār dēvējams par cilvēku. Viņš darīja neparastas lietas un bija pamācītājs ļaudīm, kuri ar prieku uzklausīja viņa patiesību. Viņam sekoja daudz jūdu, kā arī pagānu. Tas bija Kristus. Bet, kad Pilāts pēc mūsu augstmaņu sūdzībām piesprieda viņam krusta nāvi, agrākie piekritēji neatstājās no viņa. Jo trešajā dienā viņš tiem atkal parādījās dzīvs, kā par viņu līdz ar daudziem citiem brīnumdarbiem dieva pravieši bija pavēstījuši. Un tādējādi no tiem laikiem līdz pat šaidienai pastāv kristiešu draudze, kas no viņa saņēmusi šo nosaukumu»].

V.E.: Svencicka Pēcvārdā teiks par šo lietu šādi: «Laikam gan vienīgais ar Jēzus personību saistītais būtiskais atklājums, kuram Z. Kosidovskis pagājis garām, ir nesen publicētais Jozefa Flāvija liecības tulkojums arābu valodā (..). Šis tulkojums atrodams Ēģiptes bīskapa Agapija manuskriptā, kas aptver «vispārējo» vēsturi līdz 10. gadsimtam. Agapija citētajā versijā sacīts: «Šajā laikā dzīvoja vieds cilvēks, kuram vārdā bija Jēzus. Visa viņa dzīve bija nevainojama, un viņš bija plaši pazīstams ar savu tikumību, un daudz ļaužu no ebrejiem, kā arī no citām tautām kļuva par viņa mācekļiem. Pilāts viņam piesprieda nāvi, sitot krustā. Bet tie, kas bija kļuvuši par mācekļiem, neatteicās no viņa mācības. Tie stāstīja, ka viņš tiem parādījies trīs dienas pēc sišanas krustā un ka viņš tolaik bijis dzīvs; tādā kārtā viņš varbūt patiesi bijis mesija, par kura brīnumainajiem darbiem mums pavēstījuši pravieši». Agapija teksts atšķiras no Jozefa Flāvija grieķu rokrakstu tekstiem vispirms ar to, ka par Jēzus augšāmcelšanos šeit nav runāts kā par notikušu faktu, bet tikai kā par viņa mācekļu stāstījumu; nav tajā runas arī par jūdu «lielāko vīru» sūdzībām, uz kuru pamata Pilāts it kā būtu Jēzu notiesājis. Iespējams, ka Agapija teksts ir Jozefa Flāvija īsto vārdu tulkojums, jo viņa rīcībā varēja būt teksts, pie kura vēl nebija pieskārusies kristiešu pārrakstītāja roka».

[Patiesi, būtu brīnums, ja kāds vēl šodien gribētu ietiepīgi turēties pie kādreizējiem uzskatiem par Jozefa Flāvija tekstā iestarpināto vietu. Jozefs Flāvijs taču bija farizejs un ortodoksāls jūdaisma piekritējs, priesteru dzimtas loceklis un no mātes puses Makabeju pēcnācējs, bet mums grib iegalvot, ka viņš rakstījis šīs rindas, kurās teikts, ka Jēzus ir bijis mesija un varbūt pat dievs, kas ticis sists krustā, bet trešajā dienā augšāmcēlies. Kristiešu pārrakstītājs, kurš iespraudumu tādā veidā iestarpinājis Jozefa Flāvija tekstā, ir bijis lētticīgs cilvēks, bet ne mazāk lētticīgi bijuši tie, kas viņam noticēja].

V.E.: Tātad ticamāk ir, ka šī vieta nav vis iespraudums, bet gan vienkārši tikusi stipri sagrozīta pārrakstot un tulkojot.

[No Origena polemiskā traktāta «Pret Celsu», ar kuru mēs sīkāk iepazīsimies nākamajā nodaļā, izriet, ka viņa rīcībā esošajā «Jūdu senatnes» norakstā pieminēti Jānis Kristītājs un Jēkabs, toties, kas attiecas uz Jēzu, tad viņš acīmredzot zinājis kādu pavisam citu tekstu, uz kuru dibinoties Origēns pārmet Jozefam Flāvijam, ka tas nav atzinis Jēzu par mesiju].

V.E.: Nu, to nesagrozīto tekstu arī zināja.

[Runājot par pirmajiem Jeruzalemes kristiešiem...]

V.E.: Jāsaprot, ka viņi nebija kristieši tagadējā šī vārda izpratnē. Kristietību nodibināja tikai Pāvils. Bet ebionīti uzskatīja sevi par piederīgiem jūdaismam, bija ebreju nacionālisti, visumā ienīda gojus un netaisījās tiem nest nekādu «pestīšanu»; Jēzus priekš viņiem bija mesija, ebreju atbrīvotājs no romiešiem, kuru romieši nogalināja, bet kurš trešajā dienā augšāmcēlās (jo viņa līķis bija pēkšņi pazudis no kapenēm), lai nāktu vēlreiz un tomēr glābtu ebrejus. Viss. Tāda bija viņu platforma (kuru nežēlīgi apkaroja rabīns Sauls). To, ka Jēzus bija dieva dēls un nāca glābt nevis ebrejus, bet visu cilvēci, – to pievienos rabīns Sauls, kad viņš pārvērtīsies par apustuli Pāvilu, līdz ar to radīdams to kristietību, kuru mēs tagad zinām.

[Viņi bija jūdeokristieši, kuri ievēroja visus rituālos priekšrakstus, tai skaitā arī apgraizīšanu. Pellā viņi – kā tas vispār mēdz būt trimdā – vēl stingrāk pieturējās pie Mozus ticības un uzskatīja Jēzu tikai par ebreju pravieti un mesiju. Apvienojušies ebionītu sektā...]

V.E.: Vārda «ebionīti» ebrejiskā sakne nozīmē – «nabagie».

[1966. gadā arābu tulkojumā atrastais polemiskais traktāts, kurš neapšaubāmi radies ebionītu vidē. Sīkāk par to parunāsim vēlāk, tagad tikai piebildīsim, ka tas asi uzbrūk Pāvilam par šķietamo neuzticību Jēzus mācībai, pasludinot, ka Jēzus pats bijis dievs un pestītājs].

V.E.: Tieši tādai arī jābūt īsta ebionīta atbildei uz Pāvila izdomājumiem par Jēzus dievišķo dabu.

[Uz vergu un brīvlaisto kapiem arheologi biežāk atrod grieķu nekā romiešu vārdus. Tā kā kristietība vispirms izpla­tījās tieši šo ļaužu vidū, nav nekāds brīnums, ka Romas baznīcas pirmās amatpersonas runāja un rakstīja grieķu valodā, pat vēl vairāk – tā tolaik bija kristiešu liturģiskā valoda. Šo faktu gaismā nav grūti saprast, kāpēc evaņģēliji un pārējie Jaunās derības raksti sacerēti grieķu, bet nevis kādā no semītu valodām].

V.E.: Pāvila radītā kristietība bija vērsta uz grieķiem un romiešiem, tāpēc tāda sludināšanas valodas izvēle ir dabiska. Ebionīti lietoja ebreju un aramiešu valodas.

[Tik avantūristiskos apstākļos zinātnei paglābtais Sinaja kodekss tipogrāfiski iespiests, parādījās Pēterburgā bibliofiliskā 300 eksemplāru lielā metienā. To izsūtīja uz visiem pasaules zinātniskajiem centriem. Sinaja kodeksa otrais izdevums iznāca Londonā 1911. gadā].

V.E.: Kosidovskis atstāsta Sinajas kodeksa vēsturi visai juceklīgi un neprecīzi (acīmredzot viņa laikā nebija pieejama precīza literatūra). Tišendorfs dabūja pirmās 43 Kodeksa lapas sava pirmā brauciena laikā 1844.gadā starp iznīcināšanai sagatavotajiem rokrakstiem. (Šī daļa vēlāk tika nodota Leipcigas muzejam). Otrā brauciena laikā Tišendorfs gribēja nopirkt pārējo daļu, bet viņam nepārdeva. Trešo reizi viņš brauca ar Krievijas imperatora Aleksandra II pilnvarām, un klosteris 1859.gadā piekrita nodot imperatoram 347 manuskripta lapas izpētei, bet 1869.gadā galīgi pārdeva tās par 9000 rubļiem. (2010.gadā Krievijas Ārlietu ministrijas arhīvos tika atrasts šī līguma teksts). Cara nopirktā Kodeksa daļa glabājās Pēterburgas Imperatora Publiskajā bibliotēkā līdz 1933.gadam, kad Staļins to pārdeva Britu muzejam par 100˙000 sterliņu mārciņām. Jau mūsdienās (XX gadsimtā) klostera mūki atrada savos arhīvos Tišendorfa parakstītu kvīti, kurā tas solās manuskriptu pēc izpētīšanas atdot klosterim atpakaļ (acīmredzot tā bija 1859.gada kvīts, kuru anulēja 1869.gada pārdošanas līgums), un tad mūki apvainoja (sen mirušo) Tišendorfu krāpšanā. Bez tam vēl citi pētnieki (un arī cars) pirka XIX gadsimtā citas nelielas daļas, bet XX un XXI gadsimtā klosterī tika atrastas vēl citas lapas, lapu fragmenti un veseli rokraksti (pēdējais uz šo brīdi atradums – 2009.gada 1.septembrī). Pašlaik rokraksts glabājas izkaisīts dažādās vietās, galvenokārt Leipcigā un Londonā. Kopš 2009.gada četri Kodeksa īpašnieki ir vienoti izlikuši pilnu ieskenētu tekstu Internetā.

[Pirmie Kristus piekritēji neatsacījās no jūdaisma, bet, gluži otrādi, jo stingri ievēroja visus Mozus ticības priekšrakstus, apmeklēja svētnīcas un sinagogas, ar vārdu sakot, ik uz soļa pasvītroja savu piederību pie ortodoksālajiem ebrejiem. Pat viņu sludinātā ticība pestītāja un mesijas atnākšanai savos pamatos nebija pretrunā ar jūdu tradīcijām, jo tā sakņojās Vecās derības pravietojumos. Tikai vienā ziņā viņi atšķīrās no saviem ticības brāļiem, un proti, viņi ticēja, ka praviešu pasludinātais mesija Jēzus Nacarieša personā jau parādījies zemes virsū].

V.E.: Tie nejūdi, kurus Pāvils un viņa palīgi pievērsa kristietībai, savā vairumā nekad nepievērsās jūdaismam un neievēroja «visus Mozus ticības priekšrakstus». Vispār šeit ir pirmām kārtām jāizšķir trīs galvenās ticīgo grupas: 1) īstie, kanoniskie jūdi «Mozus ticībā»; 2) jūdaisma sekta, ebreji pēc tautības, kuri ticēja, ka Jēzus bija mesija un ka viņš ir augšāmcēlies un nāks vēlreiz (bet nepiedēvēja viņam dievišķu dabu un nevērsās ar sludināšanu pie neebrejiem); un 3) Pāvils un viņa palīgi, kuri piedēvēja Jēzum dievišķu dabu un sludināja neebrejiem (kā arī šie viņu saaģitētie neebreji). Lai nesapītos jēdzienos, turpmāk sauksim trešos par kristiešiem, otros par ebionītiem, bet pirmos par jūdiem (lai gan pats nosaukums «ebionīti» parādījās tikai 60.gados pēc Jūdejas kara). Šādos terminos kristieši nekad nebija Mozus ticībā (izņemot pašu Pāvilu un viņa palīgus), bet ebionīti nekad nebija kristieši.

[Cik lielā mērā mēs varam uzskatīt par ticamām tās ziņas par Jēzu, kuras bija saglabājusi mutvārdu tradīcija, kas tolaik bija jau gandrīz četrdesmit gadu veca?]

V.E.: Kā zemāk (pareizi) norādīs pats Kosidovskis, kristietības radītāju Pāvilu vispār neinteresēja Jēzus patiesā dzīve; tieši otrādi, tās izgaismošana varēja tikai traucēt viņa sludinātajai dogmai (par Jēzus dievišķo dabu). Tāpēc šeit pieminētā «mutvārdu tradīcija» principiāli nevarēja nest cik necik nopietnu informāciju par Jēzu.

[Jēzus dzīvēs gaitu un mācības pamatjautājumos lielākā autoritāte tajā laikā bija, šķiet, nacariešu Jeruzalemes draudze].

V.E.: Tātad tā grupa, kuru mēs augstāk apzīmējām par «ebionītiem».

[Jeruzalemes nopostīšana un bēgšana uz Pellu bija it kā šķirtne, kas sadalīja kristietības vēsturi divās daļās: jūdaistiskajā periodā un pāvilisma periodā].

V.E.: Ebreju sacelšanās sākās 66.gadā; Jeruzalemi ieņēma un Templi nopostīja 70.gadā; Pāvilam Romā nocirta galvu 64.gadā (varbūt 67.gadā).

[Slēpdamies zem sveša vārda, šie rakstnieki bijuši pārliecināti, ka viņi aizstāvamās patiesības labad atsacījušies no personiskās slavas un, piedēvēdami šo patiesību citiem autoriem, kuru vārdam lielāks svars, rīkojušies pilnīgi nesavtīgi un pēc labākās sirdsapziņas. Turklāt, slēpdamies aiz citu vārdiem, viņi to darījuši dziļā pārliecībā, ka pareizi izsaka šo viņu izvēlēto un augsti cienīto vīru domas].

V.E.: Es domāju, ka te darbojās vēl viens faktors, varbūt pat būtiskāks par pieminētajiem. Izplatīto dokumentu (vēstuļu, vēstījumu utt.) īstie autori bieži vien vispār nebija zināmi vai arī, ja sākumā bija zināmi, tad drīz vien tika nozaudēti. Tad šie darbi sāka figurēt kā anonīmi, bet pēc tam tos piedēvēja slavenībām, lai piedotu tiem lielāku svaru. Tādējādi īstie autori vispār nebija vainojami šajā procesā.

[Romas katoļu baznīcas tradīcija apgalvo, ka Marka evaņģēlijs radies Romā. Ņemot vērā t.s. tekstoloģiskos kritērijus, varam tam piekrist. Kādi ir šie kritēriji? Vispirms vērīgs lasītājs bez grūtībām pamanīs, ka šis evaņģēlijs domāts galvenokārt jaunatgrieztajiem no pagānu vidus, bet ne ebreju kristiešiem. Par to, starp citu, liecina fakts, ka evaņģēlija tekstā iespraustie vārdi aramiešu valodā aizvien tiek pārtulkoti grieķiski, turklāt, pieminot ar jūdaismu saistītās paražas un rituālus, autors uzskata par nepieciešamu tos izskaidrot, kas, protams, nebūtu bijis vajadzīgs, ja viņa lasītāji būtu tikai ebreju cilmes kristieši. Uz latīņu vidi, tātad Romu, norāda arī diezgan daudzie latīnismi un tipiski romisku izdarību apraksti. Uzkrīt arī tas, ka autors daudz retāk nekā citi evaņģēlisti atsaucas uz Mozus likumiem un Bībeles pravietojumiem].

V.E.: Tātad Marka evaņģēlijs, pats pirmais no evaņģēlijiem, ir atklāts ebreja vēstījums gojiem, bet sevišķi nebalstoties uz Veco derību. Mateja evaņģēlijs, kurš to kopē un papildina, arī ir ebreja vēstījums gojiem, bet nu jau Vecajai derībai tiek piešķirta lielāka loma kā pamatojumam, jo tā jau iesakņojusies goju-kristiešu draudzēs un tiek uztverta kā autoritāte.

[Liekas, ir pilnīgi izslēgts, ka tik kritisku spriedumu par apustuļu lomu Jēzus dzīvē un jo sevišķi ciešanu dienās savam sekretāram būtu iedvesis Pēteris. Drīzāk jādomā, ka šādā vērtējumā atbalsojušās nesaskaņas, kādas tajā laikā pastāvēja starp pāvilisma piekritējiem, no vienas, un tradicionālās, ar jūdaismu saistītās kristietības pārstāvjiem, no otras puses].

V.E.: Dabīgi – visi (īstie) apustuļi taču bija ebionīti un kristietībai nederēja.

[Marka evaņģēlijs salīdzinājumā ar visiem pārējiem atstāj visdziļāko iespaidu. Šajā lakoniskajā, skarbajā un vienkāršajā stilā rakstījis kvēlas un dziļas ticības iedvesmots cilvēks. Ar skopiem izteiksmas līdzekļiem viņš spējis paust sāpes, cildinājumu, bērnišķīgu prieku un izbrīnu par Jēzus brīnumdarbiem, kuri evaņģēlistam šķituši viņa dievišķīgumam vispārliecinošākais pierādījums. Turklāt autoram piemīt dzīva iztēle, un viss, ko viņš apraksta, pulsē ar patiesu dzīves spēku. Ar vārdu sakot, tas ir savdabīgs un talantīgs stāstītājs, kurš dziļi tic visam aprakstītajam].

V.E.: Vai varbūt netic, bet pūlas, lai lasītāji-klausītāji noticētu?

[Par Jaunās derības trešā evaņģēlija autoru mums ir daudz vairāk konkrētu ziņu nekā par pārējiem evaņģēlistiem. Pēc visa spriežot, viņš bijis Antiohijas grieķu tautības iedzīvotājs, kurš, tāpat kā daudzi citi viņa tautas brāļi, pārgājis kristiešu ticībā. Viņa vārds bija Lukioss, taču kristieši viņu iedēvēja par Lūku].

V.E.: No kurienes tas ir ņemts, ka viņu sauca par Lukiosu? Bībelē tāda vārda nav. Ir Lūkijs {AD,13:1}. Beidzot kristietības izplatīšanā iesaistās arī paši goji. Skaidrs, ka Lūka jau ticēja tam, ko raksta (ko es neuzdrošinos sacīt par Marku un Mateju).

[Minētais biogrāfiskais citāts, pēc angļu zinātnieka drosmīgās hipotēzes, varēja izraisīt vai nu Lūkā pašā, vai viņa darba pārrakstītājā domas, ka arī Jēzum pienāktos būt tādam pašam brīnumbērnam, kurš visus pārsteidz ar savām zināšanām un gudrību. Šī ticība bijusi tik stipra, ka autors vai arī pārrakstītājs nav redzējis nekā nosodāma tādā rīcībā, ja Flāvija atmiņas attiecinātu uz Jēzus biogrāfiju, tādā kārtā aizpildot uzkrītošu robu mūsu zināšanās par viņa laicīgo dzīvi].

V.E.: Tas ir izskaidrojams arī daudz vienkāršāk. Ja cilvēks raksta pēc atmiņas un viņa rīcībā nav ērti lietojamas bibliotēkas, kur informāciju ātri pārbaudīt, tad viņš ļoti bieži vienu atmiņā glabātu epizodi attiecina uz citu personu vai citu situāciju, būdams pārliecināts, ka atceras pareizi. Tā ir ierīkota mūsu atmiņa, un tā tas notiek pat mūsdienās, kad tehniskie līdzekļi (pat iespiestās grāmatas, nerunājot jau par datoriem un Internetu) ir daudz pilnīgāki nekā Lūkas laikos. Lūka vienkārši bija lasījis Jozefu Flāviju, bija lasījis darbus par Jēzu, bet kad viņš rakstīja savu sacerējumu Teofilam, tad agrāk lasīto rokrakstu vairs nebija viņa rīcībā, un atmiņa piedēvēja Jozefa Flāvija epizodi Jēzum Kristum.

[Tātad šādos svarīgos pamatjautājumos, kas skar dievinātā skolotāja dzīvi, jau tolaik kristiešu vidū pastāvējis grūti izskaidro­jams juceklis].

V.E.: Tas nav nemaz tik grūti izskaidrojams, ja pieņemam, ka Pāvila, Marka, Mateja un Joanna mērķis bija nevis patiesa (no viņu viedokļa patiesa) kādu notikumu atspoguļošana, bet gan zināmas doktrīnas iepotēšana gojiem. Katrs no viņiem to darīja mazliet savādāk, bet mērķis bija viens, un, no šī mērķa viedokļa raugoties, bija absolūti nesvarīgi, vai Jēzus sludināja vienu vai trīs gadus, un cik reizes viņš apmeklēja Jeruzalemi.

[Ar kādiem jautājumiem tad nu nodarbojas apustulis Pāvils tajās vēstulēs, kuras viņš patiesi rakstījis? Visumā viņš tajās skar virkni tā laika kristiešu draudzēm aktuālu doktrinālu un morālu problēmu. Taču galvenais viņa nolūks bijis sludināt to teoloģisko ideju, kura, pateicoties dažādu helēnisma ietekmju sinkrētiskai iedarbei, gan jau stihiski bija iezīmējusies tā laika kristietības centros, bet par kuras konsekventu paudēju un kvēlu propagandistu kļuva tikai apustulis Pāvils. Galvenais viņa mācībā bija ticība, ka Jēzus Kristus bijis dievs, kurš, lai atpestītu cilvēci no sākotnējā grēka, miris krusta nāvē, augšāmcēlies, uzkāpis debesīs, bet drīzumā atgriezīsies un nodibinās debess valstību zemes virsū].

V.E.: Mans pasvītrojums. (Tikai precīzāk būs teikt nevis «ticība», bet «ideja»; nav nekādu pierādījumu, ka pats Pāvils šai idejai ticēja, bet ir tikai neapšaubāms, ka viņš gribēja, lai viņa klausītāji šai idejai noticētu).

[Kā «helēnisti», tā arī «ebreji» uzskatāmi par nacariešiem, tikai ar to atšķirību, ka pirmie bija diasporas ebreji, kas runāja grieķiski, bet otrie – jeruzalemieši, kuri prata tikai aramiešu valodu. Valodas dēļ radusies nošķirtība bija tik liela, ka pastāvēja pat atsevišķi lūgšanu nami, kaut gan abi grupējumi piederēja pie vienas un tās pašas divpadsmit apustuļu vadītās nacariešu kopienas].

V.E.: Ananijas un Sapfiras traģēdija norisinājās ebionītu (un nevis kristiešu) kopienā, bet apraksta to grieķis «Lūka» (tātad kristietis) kā savējo.

[Kā jau asa rakstura cilvēks, Stefans tiesā neaizstāvējās, bet gan pieņēma apsūdzētāja pozu. Dibinādamies uz Veco derību, viņš dedzīgā runā pārmeta ebrejiem, ka jau kopš patriarhu laikiem viņi allaž uzstājušies pret dieva gribu, līdz beidzot situši krustā Jēzu. «Jūs, stūrgalvji, ar nešķīstām sirdīm un nedzirdīgām ausīm, jūs vienmēr pretojaties svētajam garam, kā jūsu tēvi, tā arī jūs. Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvējuši tos, kas iepriekš sludinājuši taisnā nākšanu, kura nodevēji un slepkavas jūs tagad esat kļuvuši...»]

V.E.: Jāņem tikai vērā, ka Stefans darbojās ne kristiešu, bet ebionītu draudzē, bet par viņu raksta kristietis Lūka (uzskatīdams ebionītus par savējiem), un ka Lūkas rīcībā diezin vai varēja būt Stefana runas stenogramma.

[Tā mēs galu galā arī nezinām pateikt, vai pie Stefana nāves vainojami priesteri vai arī tikai Sauls. No stāstījuma varētu secināt, ka Sauls, vēlākais Pāvils, vajājis «helēnistus» pats uz savu roku, bet vēlāk savā runā ķēniņam Agripam viņš divas reizes pasvītro, ka darījis to priesteru uzdevumā].

V.E.: Sauls bija sinedrija loceklis un varēja «uz savu roku» tiesas sēdē asi uzstāties un panākt notiesāšanu, bet pēc tam pats arī vadīja ekzekūciju.

[Sauls nenostājās Mozus ticības sardzē, kurai, viņaprāt, no nacariešu puses nekas nedraudēja, bet gan aizstāvēja iekārtu, uz kuras balstījās ebreju tautas sensenā sabiedriskā satversme un sinedrija vara un kuru centās gāzt «helēnisti». Viņa rīcības motīviem bija politisks, bet nevis reliģisks raksturs].

V.E.: Reliģiskais un politiskais «raksturs» tajā laikā nebija nodalāmi. Cīņa par jūdaisma «tīrību» vienlaicīgi bija arī cīņa par ebreju tautas politisko stāvokli. Jaunajam rabīnam Saulam, tāpat kā citiem sinedrija locekļiem, vajadzēja izšķirties: kādas atkāpes no ortodoksālā jūdaisma pieļaut (kā «Tā Kunga brāļa Jēkaba», citādi ortodoksāla jūda, darbību) un kādas nepieļaut (kā «helēnista» Stefana darbību). Tā tas varētu būt, ka «nacariešu» jeb, mūsu agrāk pieņemtajos terminos, ebionītu sektā «helēnisti» nesa tās idejas, kuras Sauls (un sinedrijs) uzskatīja jau par nepieļaujamām jūdaisma sektai (acīmredzot iespaidotas no grieķu–romiešu filozofijas, reliģijas un paražām). Taču tieši šis apstāklis droši vien arī uzvedināja rabīnu Saulu uz domām, ka šīs (no grieķiem–romiešiem iespaido­tās un ebrejiem kaitīgās!) idejas vajag nest un sludināt pašiem gojiem!

[Turpretim mēs, bruņojušies ar «Apustuļu darbu» tekstos smeltām, kaut arī sīkām, taču nozīmīgām faktogrāfiskām ziņām, šodien saprotam, ka šis pēkšņais pavērsiens patiesībā bija neizbēgams, jo Saula raksturā bija visi priekšnosacījumi, lai viņš kļūtu par Pāvilu. Vispirms, kā mēs to neapstrīdami tikām noskaidrojuši, viņam nebija nekādu personisku vai reliģisku aizspriedumu pret cilvēkiem, kuri, saglabādami uzticību jūdaismam, ticēja Jēzus dievišķīgajai misijai. Viņš pret tiem ne tikai ka nepacēla roku, bet patiesībā tie viņam bija pat tuvāki, nekā viņš sākumā bija domājis. Sauls taču bija farizejs, bet farizeji, pretmetā saducejiem, arī ticēja dvēseles nemirstībai, mirušo atmodai un praviešu pasludinātā mesijas atnākšanai. Ticību mesijam no pārliecības, ka tāds ir Jēzus, šķīra tikai viens solis. Un noteiktā brīdī ceļā uz Damasku Sauls šo soli bija spēris].

V.E.: Nē, tā nav. Ja Sauls spertu tikai vienu soli un vienkārši noticētu, ka Jēzus bijis mesija, tad viņš tikai nonāktu Jēkaba nometnē, kuru ortodoksālie jūdi nevajāja; ja viņš spertu divus soļus, tad nonāktu «helēnistu» nometnē, kuru pats tikko kā bija vajājis. Bet viņš spēra TRĪS soļus un izveidoja pilnīgi jaunu doktrīnu (ka Jēzus bijis ne mesija, bet dievs!) un sāka to sludināt gojiem (ko nebija darījuši ne Jēkaba piekritēji, ne «helēnisti»), pie kam šajā misijā ir skaidri jūtams, ka viņš centās norobežot jauno (gojiem adresēto) kristietību no īstā jūdaisma (neļaujot kristiešiem piekopt jūdaisma tradīcijas, apgraizīšanu utt.).

[Viss, ko mēs par to uzzinām kā no paša Pāvila stāstījuma, tā arī no «Apustuļu darbu» autora, rāda, ka tas patiesībā nebija brīvas izvēles akts, bet gan drīzāk psiholoģiska nepieciešamība...]

V.E.: No paša Pāvila par šo pārvērtību mēs uzzinām ļoti maz: viņš ticis «aicināts» – un viss {Rom,1:1}, {Kor1,1:1}, {Gal,1:13}. Bet «Apustuļu darbu» autors ir pāvilisma sludinātāju apdullināts grieķis, kurš visam noticējis un attēlo to kā brīnumu – ar balsīm no debesīm utt.

[Kādā no iepriekšējām nodaļām, saskaņā ar Bībeles pētnieku lielākās daļas domām, mēs izsacījām uzskatu, ka Jeruzalemes nopostīšana (70. g.) bijusi īpatnēja šķirtne, kas baznīcas vēsturi sadala divos skaidri iezīmētos posmos: jūdeokristietības fāzē un universālistiskajā fāzē, kad kristietība izplatījās visos plašās grieķu un romiešu pasaules nostūros. Bet tagad mēs nonākam pie pārliecības, ka 70. gads ir pārāk vēls laika posms šīs demarkācijas līnijas iezīmēšanai baznīcas agrīnajā attīstības posmā. Šī lūzuma tendence skaidri saskatāma jau «helēnistu» dumpja laikā, it sevišķi Stefana ievērojamajā runā sinedrija tiesā, jo tajā skaidri samanāmas šķelšanās pazīmes. Atbilstoši Bībeles zinātnieku izstrādātajai hronoloģiskajai tabelei šie notikumi iekrīt aptuveni 35.–36. gadā, tātad gadus trīsdesmit piecus pirms Jeruzalemes izpostīšanas un – pats dīvainākais – nedaudz gadu pēc Jēzus nāves].

V.E.: Jā, kristietības atdalīšana no «nacariešiem» jeb ebionītiem notika jau dažus gadus pēc Jēzus nāves. «Helēnistu dumpis» tikai iedvesmoja Saulu-Pāvilu uz šo ideju. Atdalīšana notika jau līdz ar Pāvila misionārisko darbību, un tā sākās ap 36.–37.gadu. Tikai daži gadi bija vajadzīgi, lai Jēzus tuvāko līdzgaitnieku sektā rastos «helēnistiska» opozīcija, kuru sagrāva, bet kuras idejas, novestas līdz galējībai, tika pārvērstas par jaunu reliģiju, kuru ebreji radīja speciāli priekš gojiem un sāka tiem sludināt.

[«Apustuļu darbu» autors kaut ko acīmredzot sajaucis, jo viņa sniegtā versija ir pretrunā ar to, ko raksta pats Pāvils savās vēstulēs. Vēstulē galatiešiem (1:17–18) viņš stāsta (bet viņam mēs taču laikam varam ticēt), ka no Damaskas devies uz Arābiju, pēc trim gadiem atgriezies Damaskā un tikai tad ieradies Jeruzalemē].

V.E.: Nē, ne tā: «...aizgāju uz Arābiju un atkal atgriezos atpakaļ Damaskā. Tad, trīs gadus vēlāk, es nogāju uz Jeruzālemi iepazīties ar Kēfu (Pēteri) un paliku pie viņa piecpadsmit dienas. Kādu citu apustuli es netiku redzējis, bet tikai Jēkabu, Tā Kunga brāli». Nav teikts, cik ilgi bija Arābijā, bet trīs gadus pavadīja Damaskā.

[Iespējams, ka «Apustuļu darbu» autors vienkārši ir sajaucis notikumu secību, jo izdaudzinātā bēgšana laikam patiesi bija notikusi, bet tikai vēlāk, pēc trīs gadu ilgas Pāvila uzturēšanās Arābijā un pavisam cita iemesla pēc. Šā vai tā, no šīm pretrunīgajām ziņām...]

V.E.: Ziņas nemaz nav pretrunīgas; acīmredzot Pāvila brauciens uz Arābiju bija īss, un Lūka vienkārši neizdala to uz Damaskā dzīvošanas fona.

[Nule Kristus piekritēju pusē pārgājušais Pāvils nejūt nekādu, itin nekādu iekšēju vajadzību saistīties ar autentiskajiem Jēzus mācekļiem Jeruzalemē, lai no viņiem uzzinātu ko tuvāk par sava tagadējā skolotāja mācību un dzīvi].

V.E.: Nu dabīgi: priekš kam viņam īstā Jēzus dzīve? Lai sludinātu gojiem paša izdomātu («helēnistu» iedvesmotu) reliģiju, tā ne tikai nav vajadzīga, bet var tikai kaitēt (izrādīsies, ka visas sludinātās dogmas ir pilnīgas muļķības, ka Jēzus bija ebreju nacionālists, kas mēģināja organizēt sacelšanos pret romiešiem, bet gāja bojā; ka viņa tuvākie līdzgaitnieki un radinieki nebūt neuzskata Jēzu par Dieva dēlu utt.).

[Sakarā ar šo hronoloģiski nenoskaidroto uzturēšanos Jeruzalemē saduramies ar vēl vienu pārsteidzošu faktu. Ja mēs ticam «Apustuļu darbu» autoram, Pāvils tur nemaz neizturas kā kautrs māceklis, kā pēc patiesības iztvīcis jaunatgrieztais, bet – tavu brīnumu! – tūlīt uzstājas pašpārliecināta skolotāja lomā, «...droši sludinādams tā kunga vārdu»].

V.E.: Tas, ka Pāvils uzstājas «pašpārliecināta skolotāja lomā», ir pilnīgi dabīgi, jo viņš taču sludina kaut ko pilnīgi jaunu, kas nesakrīt ar «nacariešu» jeb ebionītu sektas uzskatiem. Taču Pāvilam bija kaut kā jāveido savas attiecības gan ar ortodoksālo jūdaismu, gan ar ebionītiem. Kādā mērā un kam viņš atklāja savus patiesos nolūkus (aplamas un kaitīgas, bet ebrejiem izdevīgas – kad to pieņem goji – reliģijas sludināšana gojiem). Skaidrs, ka viņš nevarēja darboties viens pats, bija vajadzīgi palīgi no ebreju vidus; skaidrs, ka par patiesajiem nolūkiem bija jāinformē daļa ebreju; skaidrs, ka nedrīkstēja informēt visus (tāpēc bija arī vajāšanas no ebreju puses); skaidrs, ka par patieso nolūku nedrīkstēja zināt jaunpievērstie goji (tādi, kā Lūka). Tādas ir acīmredzamās vispārīgās nostādnes, bet precīzi kas un kādā mērā starp ebrejiem bija informēts, kas nebija, – to nav iespējams tagad noskaidrot, jo tas bija dziļš noslēpums jau tolaik. Dabīgi, ka informētie ebreji neatstāja nekādas dokumentālas liecības. Bet Lūkas stāsts «Apustuļu darbos» – tas ir lētticīga, apšmaukta goja naivs vēstījums.

[Nevaram atvairīt vēl vienu jautājumu: no kurienes Pāvils zināja to visu, ko viņš tik kvēli un ar tādu neatlaidību sludināja citiem? Ar kādām tiesībām viņš uzstājās no tālās Galilejas nākušā ebreju pravieša vārdā, par kuru viņš vai nu nezināja neko, vai arī tikai šo un to bija dzirdējis no citiem?]

V.E.: Jā – lūk, jautājums! Ar kādām tiesībām?! Un atbildes var būt tikai divas: vai nu viņš bija plānprātiņš, kurš savas fantāzijas ņēmis par pilnu, – vai arī viņš bija gudrs un viltīgs ebrejs, kurš ļoti labi zināja, ko un kāpēc dara. Izvēlieties!

[Tiesa, Pāvils apgalvoja un arī pats droši vien tam dziļi ticēja, ka Jēzus viņam parādījies ceļā uz Damasku...]

V.E.: Pāvils to neapgalvo; to apgalvo Lūka {AD,9:3}. Pāvils Damasku piemin tikai divās vietās: {Kor2,11:32} un {Gal,1:15}, bet par Jēzus parādīšanos tur runas nav; tur ir teikts tā: «Dievam, kas mani no mātes miesām izredzējis un Savā žēlastībā aicinājis, labpatika Savu Dēlu manī atklāt, lai es prieka vēsti par Viņu nestu pagāniem». (Visai daiļrunīgs un divdomīgs izteiciens).

[Ne jau visi Pāvilam noticēja, bet daudzi pat pārmeta, ka viņš esot viltvārdis. Šis apvainojums, liekas, Pāvilu stipri aizskāris, jo savās vēstulēs viņš pret to taisnojas ar neslēptu sarūgtinājumu. Tomēr vēl vairāk Pāvils cieta tādēļ, ka viņa pretenzijas acīmredzot atstāja bez ievērības Jeruzalemes ticības brāļu vadītāji. To rāda daudzie gan personiska rakstura, gan doktrinālie konflikti ar tādiem izciliem jaunās ticības pārstāvjiem kā Pēteris, Jēkabs Taisnīgais, Barnaba un Jānis Marks].

V.E.: Visumā, ja mēs izvērtējam situāciju no Pāvila patieso mērķu viedokļa, tad jānonāk pie secinājuma, ka viņš nebija ieinteresēts atklāt savus īstos nolūkus «nacariešiem» (viņu vadoņiem), un (slepeno) palīdzību viņam bija jāsaņem galvenokārt no ortodoksālajiem ebrejiem (kā atļauju sludināt no sinagogām utml.). Ar «nacariešiem», ja tos informētu, būtu daudz problēmu: viņi uztvertu Pāvila mācību kā savas (reālās!) ticības izkropļojumu un kā (īstā!) mesijas zaimošanu; daudz izdevīgāk bija izmantot šo sektu kā aizsegu, kā maskēšanās līdzekli, (it kā) sadarbojoties ar viņiem (ko Pāvils arī darīja). Ortodoksālajam jūdaismam, turpretī, Jēzus nekāds mesija nebija, un līdz ar to nebija arī zaimošanas. Toties bija grandioza goju pazemošana, padarot vienu goju nogalinātu ebreju viņiem par dievu, stiprāku un lielāku nekā viņu pašu dievi (tajā skaitā par dieviem pasludinātie imperatori)! (Varu iedomāties, kā informētie ebreji par visu to smīnēja bārdās!)

[«Apustuļu darbu» autors, sniegdams mums šādas ziņas, droši vien vadījies no aktuāliem propagandas apsvērumiem. Nav grūti pamanīt, ka viņš par Pēteri runā it kā garāmejot, turpretī par savu galveno varoni izvirza Pāvilu. Ar izbrīnu un cildinājumu viņš raksta par Pāvila nenogurstošo misionāra un sludinātāja darbību. Pasvītrodams Pāvila vienreizēji izcilo personību, apustuļa gara stingrību un nopelnus baznīcas labā, viņš vienlaikus cenšas pārliecināt lasītāju, ka Pāvils nav darbojies patvaļīgi, bet ciešā saziņā un saskaņā ar dzimtās Jeruzalemes draudzi].

V.E.: No Lūkas puses tāda nostāja ir pilnīgi saprotama un vienīgā iespējamā; tikai caur «nacariešiem» Pāvilu varēja sasaistīt ar pašu Jēzu Kristu; ja to neizdarītu, tad uzreiz atklātos, ka Pāvils ir patvaļīgs viltvārdis.

[Ebreju kvartālā notiekošās ķildas un ķīviņus pārējie Efesas pilsoņi varbūt arī bija pamanījuši, tomēr lielās, rosmē verdošās pilsētas iedzīvotājiem tie nebija svarīgi un ierasto dzīves ritmu netraucēja. Sliktāk jau bija, ja šie trači skāra viņus pašus. Kādu dienu, Pāvila dedzīgās runas aizrauti, «labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām, sanesa grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā; to vērtību noteica un saskaitīja piecdesmit tūkstoš sudraba gabalu» («Apustuļu darbi», 19:19–20). Tātad tas bijis milzīgs degošu tīstokļu (grāmatu tolaik, protams, nebija) ugunskurs].

V.E.: Grāmatas tolaik, protams, bija – un ir savādi, ka Kosidovskis pie savas (patiešām milzīgās!) erudīcijas to nezina. Nebija, dabīgi, iespiestu grāmatu, bet bija ar roku rakstītas grāmatas, kuras pēc tam tika iesietas tāpat kā mūsējās. Lasīja tās – pāršķirot lapas, un nevis tinot tīstokli.

[«Tā kunga brālis» Jēkabs, ortodoksāls jūdaisma piekritējs, kā mēs jau rakstījām, Pāvilu sagaidīja ar smagiem pārmetumiem, ka viņš sludinot ebrejiem atkāpšanos no tēvu tēvu ticības, pierunājot viņus atteikties no apgraizīšanas un citām bauslībā noteiktām paražām. Un pieprasīja, lai Pāvils septiņas dienas šķīstītos dievnamā, nožēlojot grēkus. Viegli iedomāties, cik pazemotam vajadzēja justies Pāvilam, kurš taču visur un visiem vēstīja, ka pats Jēzus ceļā uz Damasku bija viņu aicinājis par savu apustuli. Atzīšanās grēkos runāja pretim tam, uz ko viņš pretendēja, jo bija grūti pielaist, ka paša skolotāja svaidītais un personīgi pilnvarotais apustulis varēja savā rīcībā izdarīt tādas kļūdas, kuras prasītu speciālu nožēlu un šķīstīšanos. Un tomēr Pāvils pakļāvās šai prasībai].

V.E.: Toties tāda šķīstīšanās kļūst pilnīgi saprotama un pat nepieciešama, ja mēs pieņemam, ka Pāvils sirdī vienmēr palika īsts ortodoksāls jūds, bet kristietību sludināja tikai izlikdamies. Pie tādas izlikšanās viņam, protams, nācās šo to darīt (it kā) pretī jūdaismam (lai gan sirdī šī jūdaisma labā). Tādā gadījumā viņš pats juta nepieciešamību attīrīties no tādiem formāliem pārkāpumiem.

[Zināms tikai tas, ka mēģinā­jumi iemantot turienes ebreju kolonijas vadītāju labvēlību beigušies ar pilnīgu neveiksmi. Tāpēc Pāvilam neatlika nekas cits, kā šķirties no tiem uz visiem laikiem. To darīdams, viņš sīvi noteica: «Tad zinait, ka dievs pestīšanu sūtījis pagāniem, un tie to dzirdēs» («Apustuļu darbi», 28:28). Ar šiem raksturīgajiem vārdiem stāstījums par Pāvila dzīvi pēkšņi pārtrūkst. Nezināmu iemeslu pēc «Apustuļu darbu» autors apklust un beidz savu vēstījumu].

V.E.: Un tā – praktiski visu, ko mēs uzzinām par Pāvila dzīvi, ir uzrakstījis grieķis Lūka (kurš principiāli nevarēja būt informēts, ja Pāvila misija būtu bijusi viltīga sazvērestība). Nekādos citos dokumentos no kanoniskās Jaunās Derības nekā vērā ņemama par Pāvilu nav (nav evaņģēlijos, nav autentiskajās Pāvila vēstulēs).

[Jāņem taču vērā, ka pagānu svētnīcās t.s. dedzināmie upuri bija retums. Parasti ugunī sadedzināja tikai mazu daļu no upurējamā dzīvnieka, bet pārējo gaļu priesteri pēc savu vajadzību apmierināšanas pārdeva vietējiem iedzīvotājiem. Tirdzniecībā ar gaļu viņiem piederēja monopols, un, protams, viņi tad arī diktēja cenas. Privāti kaut lopus bija stingri aizliegts...]

V.E.: Kaut kā grūti noticēt šim apgalvojumam (kādu es pirms Kosidovska nekad agrāk nebiju dzirdējis). Tad taču iznāk, ka VISI dzīvnieki bija jāupurē (un nevis tikai daži); vienkārša gaļas ražošana, parasta lopkopība vispār nepastāvēja? (Šķiet, te būs kaut kāds pārpratums; varbūt bija aizliegts, teiksim, privāti upurēt – ārpus tempļiem, vai tamlīdzīgi?).

[Vēstulē galatiešiem Pāvils viņiem pārmet nekonsekvenci un liekulību. Nepatīkamo starpgadījumu viņš apraksta šādi: «Bet, kad es redzēju, ka tie nedara pareizi pēc evaņģēlija patiesības, es sacīju Pēterim visu priekšā: Ja tu, jūds būdams, dzīvo pēc pagānu un ne pēc jūdu paražām, kā tu gribi piespiest nejūdus dzīvot pēc jūdu dzīves veida» (Apustuļa Pāvila vēstule galatiešiem, 2:14). Diemžēl Pāvils mums nesaka, ko atbildējis Pēteris. Mēs zinām tikai to, ka pēc šīs ķil­das viņu ceļi šķīrušies uz visiem laikiem].

V.E.: Pēteris acīmredzot nav informēts par Pāvila misijas patiesajiem mērķiem. Viņš mēģina izplatīt ebionītu sektas uzskatus, bet Pāvils cenšas kristietību atšķelt un norobežot no jūdaisma (lai jūdaismu neapgānītu).

[Taču Pāvila lojalitāte reizēm nogāja tik tālu, ka tā jau sāka atgādināt verdzisku padevību. Tas izrietēja droši vien no mums jau zināmā Pāvila pragmatisma].

V.E.: Pāvila nolūks (ja pieņemam šeit izvirzīto hipotēzi) bija nevis organizēt (kristiešu) varmācīgu sacelšanos pret romiešiem, bet gan vājināt Romu, iepotējot romiešiem lēnprātību, padevību un orientāciju uz aizkapa dzīvi kā īsto dzīvošanu, novēršoties no reālās dzīves un piedevām vēl godinot kādu ebreju kā Dieva dēlu un godinot ebreju Svētos Rakstus (Veco Derību). Pie tāda mērķa viņa «lojalitāte» pret valsts varu ir dabīga.

[Pāvils, kā zināms, visumā bija praktisks un skaidra saprāta cilvēks, tāpēc mistiskās vīzijas, kādas viņam vairākkārt rādījušās, mūs zināmā mērā pārsteidz. Ar izbrīnu jautājam, no kurienes Pāvilam atgadījušās šādas, viņa noskaņojumam tik neatbilstošas parādības].

V.E.: Pāvila sprediķi viņa autentiskajās vēstulēs vispār ir ļoti miglaini, izplūduši un divdomīgi. Skaidri dominē tikai viena doma: par Jēzu kā Dieva dēlu un pestīšanu caur viņu. Viss pārējais tiek notušēts un pārvērsts vienā vienīgā suģestējošas runas plūsmā., līdzīgā hipnozei. Man, piemēram, ir tāds iespaids, ka šeit pieminētās runas par «trešajām debesīm», kurās pabijis kāds, ko Pāvils «esot pazinis», ir tikai iedvešanas paņēmiens, bet nevis reālu notikumu atspoguļojums.

[Ja Pāvilu tomēr vairākkārt ieslodzīja cietumā, šaustīja, apmētāja ar akmeņiem un apdraudēja viņa dzīvību tā, ka viņam nācās glābties bēgot, tad šīs asās reakcijas cēlonis nevarēja būt vienīgi tas fakts, ka viņš sludināja jaunu mācību par pestītāju un debess valstību zemes virsū. Šo konfliktu cēlonis bija meklējams viņā pašā, viņa raksturā. Tajā neapšaubāmi bija kaut kas izaicinošs un apodiktisks, un tas tad arī kļuva par iemeslu, kāpēc ap viņu allaž valdīja kaut kāda nemiera un satraukuma gaisotne].

V.E.: Nu skaidrs, ka Pāvils bija holēriķis-epileptoīds.

[«Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs, bet lielākā no tām ir mīlestība» (Pāvila pirmā vēstule korintiešiem, 13:1–13)].

V.E.: Holēriķi, būdami parasti asi un agresīvi, var izjust tieksmi mierīgos brīžos kompensēt savu agresivitāti ar pretēja virziena nosliecēm, un šajā ziņā Pāvils varētu būt patiess savos vārdos. Tomēr jāatceras, ka pazemības, padevības, lēnprātības iepotēšana gojiem bija viņa misijas galvenais mērķis, un šis sprediķis kā augstākās klases suģestija ļoti labi strādā tādā virzienā.

[Tātad mēs nonākam pie slēdziena, ka Pāvils savā runā Atēnu areopāgā – ja vien vispār tāda runa sacīta – nevarēja izmantot līdzīgu argumentu. Tāpēc tas drīzāk uzskatāms par «Apustuļu darbu» autora izdomu, kurš šo runu, tāpat droši vien arī visas citas, pats sacerējis atbilstoši saviem nodomiem].

V.E.: Bet pats Kosidovskis tikai nedaudz augstāk «ņēma par pilnu» to Pāvila runu, kuru Lūka «citē» «Apustuļu darbos», 22:3–5 un par kuru es (zobgalīgi) pajautāju, kur Lūka ņēma tās stenogrammu.

[«Apustuļu darbu» autoram nevarētu pārmest to, ka viņš savā rakstījumā licis cilvēkiem runāt tā, it kā pats būtu sēdējis starp klausītājiem un cītīgi atzīmējis katru vārdu. Viņa izrīcība bija saskaņā ar tā laika konvencijām...]

V.E.: Bet tāda «konvencija» taču pastāvēja līdz pat XX gadsimta otrajai pusei! Desmitiem manis lasītu biogrāfisku darbu autoru ir likuši pašu sadomātas runas mutē Šekspīram, Servantesam utt., utt. – un vēl «teorētiski» aizstāvējuši autora tiesības tā rīkoties. Pat Volkogonovs savā pirmajā (Staļina) biogrāfijā, rakstītā 1970.–1980. gados, liek Staļinam izteikt tādus monologus. Tikai pēc tam, kad kritika par to izsmēja viņa pirmo grāmatu, viņš nākošajās biogrāfijās (Ļeņina u.c.) vairs tā nedarīja.

[Mediķi un ķīmiķi jau ilgus gadus pūlas noskaidrot, kā šāds attēls (uz Turīnas līķauta) varēja rasties. Pārsvaru ņem domas, ka šajā gadījumā sākusies ķīmiska reakcija starp mirušā cilvēka ķermeņa izgarotiem amonjaka savienojumiem, mirrēm un aloji, ar kurām bijis piesātināts augums.

V.E.: Visas nopietnās ekspertīzes, kuras sākās 1973.gadā, nonāk pie viennozīmīga secinājuma: attēls ir gleznots, pie tam ar minerālām (ne organiskām) krāsām.

[Tomēr nav dota atļauja izdarīt vienīgo drošo auduma vecuma noteikšanu ar oglekļa izotopa C¹⁴ palīdzību, aizbildinoties ar to, ka šim nolūkam būtu upurējams pārāk prāvs līķauta gabals].

V.E.: Tādu ekspertīzi katoļu baznīca atļāva veikt 1988.gadā, kad pietika jau ar daudz mazāku materiāla gabalu. Ekspertīze noteica audekla vecumu 691 gads ± 31 gads; tātad līķauts izgatavots 1260–1390 gados. (Tas iznira no nebūtības 1357.gadā, kad Žofrejs de Šarnī to uzdāvināja Lirejas draudzei dienvidaustrumos no Parīzes). Entuziasti, protams, tādu ekspertīzes rezultātu neatzina un izdomāja, ka vecums esot samazinājies pārciesta ugunsgrēka dēļ. Taču precīzi aprēķini parādīja, ka ugunsgrēks varēja ietekmēt konstatējamo vecumu ne vairāk kā par 50 gadiem (ko, dabīgi, entuziasti atkal apstrīd).

[Šeit droši vien atspoguļojas sievietes sociālā degradācija ebreju sabiedrībā, kurai evaņģēlijs galvenokārt bija domāts].

V.E.: Nevis sabiedrībā, kurai evaņģēlijs bija domāts, bet sabiedrībā, no kuras nāca tā autors.

[Baznīca doktrināli saistīja sevi ar Mateja un Lūkas pārstāstītajām teiksmām, atzīdama, ka Jēzus dzimis vismaz 5 gadus pirms mūsu ēras sākuma Hēroda valdīšanas laikā, bet Hērods nomira mūsu ēras 4. gadā].

V.E.: Laikam tulkotāja kļūda. Tikko kā augstāk bija teikts: zināms, ka Hērods miris 4. gadā p.m.ē. Krievu izdevumā (tas tulkots no agrākas Kosidovska teksta versijas) šīs vietas vispār nav. Saskaņā ar visām enciklopēdijām, Hērods mira 4. g. p.m.ē.

[Šādu kristīgās baznīcas pielāgošanos pagānu svētkiem ne visi gribēja tik drīz atzīt. Sīrieši un armēņi apsūdzēja latīņus, ka tie piekopjot pagānu kultu, lai gan viņiem varēja pārmest to pašu, jo arī viņi Jēzus dzimšanu atzīmēja 6. janvārī, tātad ziemas saulgriežos pēc Jūlija kalendāra...]

V.E.: Frāze «..tātad ziemas saulgriežos pēc Jūlija kalendāra..» ir vienreizējas aplamības. Nav skaidrs, no kurienes viņa radusies. Kosidovska krievu tekstā šīs frāzes nav, pēc «6. janvāra» uzreiz ir runa par Aleksandriju. Grūti noticēt, ka tādu kļūdu būtu varējis izdarīt pats Kosidovskis. Vai latviešu tulkotājs pacentās un «paskaidroja» situāciju pats no savas galvas? Vai kāds mūsu redaktors? 6. janvāris pēc Gregora kalendāra ir 24. decembris pēc Jūlija kalendāra – un tad arī tikai XX un XXI gadsimtos. Svētā Augustīna un pāvesta Leona Lielā laikos (V gadsimtā), Gregora kalendāra, pirmkārt, vispār nebija, pastāvēja tikai Jūlija kalendārs, un 24. (vai 25.) decembris un 6.janvāris bija vienkārši divi dažādi datumi: pirmais tuvāk saulgriežiem (bet arī vairs ne precīzi tajos), otrais tālāk no saulgriežiem. Otrkārt, ja arī Gregora kalendārs tajā laikā būtu pastāvējis (ja mēs to ekstrapolējam atpakaļ uz V gadsimtu), tad 6.janvāris pēc Gregora kalendāra būtu 5.janvāris pēc Jūlija kalendāra (jo V gadsimtā kalendāru starpība bija vēl tikai viena diena).

[Tā, piemēram, Lūkas evaņģēlijā Jēzus nāvi pieprasa pie Pilāta pils sapulcējušās ļaužu masas, bet Jāņa evaņģēlijā šis apvainojums ietverts apgalvojumā, ka Pilāts jūdiem sacījis; «Ņemiet jūs viņu un sitiet krustā! Jo es pie viņa vainas neatrodu!» (19:6)].

V.E.: Ja bija tā, kā Kosidovskis uzskata – ka galvenā vaina par Jēzus sodīšanu ar nāvi gulstas uz Pilātu, nevis uz ebrejiem, – tad tomēr ir grūti izskaidrot, kādēļ ebreju autori Marks, Matejs un Jānis (un vēl tik agrīnos sacerējumos kā evaņģēliji, nevis rakstītos, kad kristietība jau bija Romas valdošā reliģija) sagroza patiesību, pārveldami vainu no romiešiem uz ebrejiem. (Ar Lūku tas vēl būtu saprotams: viņš bija grieķis, un ar ebrejiem viņu kopības saites nesaistīja). Ja pieņemam hipotēzi, ka Marks, Matejs un Jānis bija patiesi (universālās) kristietības piekritēji (valdošā hipotēze, pie kuras turas arī Kosidovskis), tad situācija varētu būt tāda, ka šie evaņģēlisti juta kādu aizvainojumu pret ortodoksālajiem jūdiem, kas viņus nicināja un vajāja. Tomēr vai šis aizvainojums varēja būt tik stiprs, lai pārvarētu ebreju kopības izjūtu un lai (godprātīgs, patiesi kristīgi ticīgs cilvēks!) attēlotu notikumus pilnīgi pretēji īstenībai un par sliktu savai tautai? Ja pieņemam hipotēzi, ka Marks, Matejs un Jānis bija viltīgi ebreji, kuri sludināja kristietību gojiem, paši tai neticēdami, tad patiesības sagrozīšana vismaz nav pretrunā ar viņu vispārējo (krāpšanas) auru. Tad ir tikai jāatrod iemesls, kādēļ tas tika darīts. Daži iemesli varētu būt tādi: atraut (gojiem domāto) kristietību no jūdaisma (šo evaņģēlistu patiesās ticības), mazināt kristietības apdraudējumu romiešu vidē, sekmēt tās izplatīšanos. Bet Jāņa evaņģēlijā skaidri redzams vēl viens moments: tur jūdu augstie priesteri sauc: «Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!» {19:15}. Tādējādi objektīvi iznāk, ka tieši ortodoksālie jūdi ir tie visuzticamākie Romas ķeizara pavalstnieki. (Īsti ebrejiska viltība!).