L-ZVEJSA

Boļeslavs Zvejsalnieks. «Zaudētie gadi»

Ar Valda Egles komentāriem

Mākslinieks D. Rožkalns

L-ZVEJSA.pdf – http://vekordija.narod.ru/L-ZVEJSA.PDF

L-ZVEJSA.pdf – https://yadi.sk/i/upJIiL413KEMzq

L-ZVEJSA.doc – https://yadi.sk/i/mMKPbJjR3KETo8

Titullapa:

Fragmenti no grāmatas:

Ievads

Kad šī grāmata tikko kā bija pirmoreiz parādījusies (1962/63. mācību gadā; es tad biju vidusskolas 9. klasē), mums skolā tūlīt sarīkoja (obligātu) disputu par to. Visiem bija tā jāizlasa un jāpiedalās disputā. Es Zvejsalnieka grāmatu toreiz neizlasīju. Es vispār – tolaik tāpat kā tagad – izjutu lielu nepatiku pret jebkura veida propagandu un visādiem piespiedu pasākumiem. Mana taktika bija: cik iespējams izvairīties no tādām lietām un nedarīt to, uz ko mani spiež, bet ciktāl nav iespējams izvairīties, tad – ar slēptu nicinājumu un gandrīz vai atklātu ņirgāšanos bezkaunīgi «peldēt».

Disputs laikam pagāja gludi, jo nekādas detaļas no tā nav iespiedušās man atmiņā. Droši vien man kaut ko pajautāja, un es kaut ko nomuldēju – tas nebija nekas neparasts: izteikties par grāmatu, kuru tu neesi lasījis, – tā mēs darījām gan latviešu literatūras, gan krievu valodas stundās, un man tas parasti nekādas grūtības nesagādāja; saņemtās atzīmes allaž bija labas un teicamas.

Taču šī disputa dēļ Zvejsalnieka grāmata palika man atmiņā, un pēc 12 gadiem, jau pabeidzis studijas, izdienējis armijā un būdams vecākais inženieris Zinātņu akadēmijas institūtā, es, ieraudzījis šo grāmatu Dzirnavu ielas antikvariātā, to 1975.gadā nopirku un (ar zināmu novēlošanos) izlasīju (gribējās taču beidzot uzzināt, par ko tad īsti mēs toreiz, pirms 12 gadiem, diskutējām).

Grāmata izrādījās gluži interesanta – jo atklāja skatu no iekšpuses uz man pavisam nepazīstamu pasauli: Latvijas katoļu klosteri, garīgo semināru, mācītāju dzīvi. Protams, propaganda tur iekšā bija, taču, salīdzinot ar citiem tā laika izdevumiem, samērā mērena un ne pārāk uzbāzīga, tā ka to viegli bija atmest malā un orientēties tikai pēc faktiem.

Tagad, pēc vēl 34 gadiem, es šo grāmatiņu nejauši atradu savā grāmatplauktā, atvēru, šur tur palasīju, un man radās vēlēšanās izlikt to Internetā vispārējai pieejamībai.

Viena lieta bija manas 9. klases laikā, kad Zvejsalnieka grāmatiņa gāja kā padomju propagandas sastāvdaļa. Toreiz es to neizlasīju, kaut gan man tā bija obligāti jāizlasa. Bet tagad ir otrādi: tagad visur rīb un skan reliģiskā propaganda – un nesastop praktiski nekādu pretdarbību no (tā sauktajiem) Latvijas «zinātniekiem».

Bet propaganda man nepatīk tagad tāpat kā jaunībā, un rada vēlēšanos darboties tai pretī. Tā ka es tagad ievietoju Zvejsalnieka grāmatiņu Internetā faktiski to pašu iemeslu dēļ, kādēļ, būdams skolnieks, viņu neizlasīju.

Valdis Egle

2009.gada 28.martā

[Atraduši kādu brīvāku vietu un tur ierīkojušies, mēs sameklējām savus azaida sainīšus. Vajadzēja taču mazliet iekost – saule jau bija krietni pāri pusdienas laikam.

– Tev, dēliņ, vieglākas kājas, aiztec un atnes ūdeni, – teica kaimiņu tēvs, norādīdams uz aku pagalma vidū. – Sausu jau grūti dabūt lejā, – viņš vēl piemetināja, pasniegdams man spaini.

Arī man slāpa, un es labprāt gāju pēc ūdens. Pielēju pilnu spaini un gatavojos jau atgriezties pie mūsu pajūga, kad pie akas piesteidzās kāds vācu virsnieks.

– Das Schwein, – viņš iebrēcās, un zibenīgs kājas spēriens ķēra manu ūdens spaini. Tas apgāzās.

Vācietis, savu padarījis, strauji apsviedās un pazuda mājas durvīs. Tas viss notika tik ātri un negaidīti, ka man laikam no brīnumiem mute palika vaļā. Stāvēju kā pie­ zemes piekalts un neziņā raudzījos gan uz aizejošo vācieti, gan apgāzto spaini, gan ūdeni, kas sīkām straumītēm aiztecēja pa izkaltušo bruģi. Jutu, ka man kaklā kāpa kaut kas rūgts un acis aizmiglojās. Nezinu, cik ilgi tā vēl būtu stāvējis, ja mani neizkustinātu kaimiņu tēva balss:

– Nāc, dēliņ, atpakaļ. Padzersimies vēlāk pie kādas upītes. No akas laikam mēs vairs nedrīkstam smelt...

Noliecos, izslaucīju acis, pacēlu spaini un atgriezos pie mūsu ratiem. Tikai tagad pamanīju, ka ļaudis pagalmā bija pārtraukuši sarunāties un klusējot raudzījās manī].

V.E.: Šis stāsts ir tik atklāti un tik primitīvi propagandisks, ka grūti noticēt, ka tam vispār varētu būt kāds pamats realitātē. Nav skaidrs, kāpēc vācu virsniekam būtu vispār jāinteresējas par kaut kādu puišeli, kurš smeļ ūdeni no akas – vai tad viņam nav citu svarīgāku lietu, ko darīt? Ja stāsts nav izdomāts (bet izdomāt to varēja ne tikai pats Zvejsalnieks vien: padomju redaktori – sevišķi jau propagandiskos sacerējumos – mierīgi varēja iespraust paši savas epizodes, un tas arī tika plaši praktizēts – vairāk gan 1930–1940. gados, jau mazāk 1960-tos, bet tomēr tā turpināja darīt visu padomju laiku); tātad, ja stāsts nav pilnīgi izdomāts, tad apstākļi droši vien bija citādāki, nekā te aprakstīts. (Piemēram, varbūt pie akas karājās uzraksts, kas aizliedza smelt no tās ūdeni un dzirdīt sabraukušos zirgus un savestos lopus, lai neaptrūktu ūdens cilvēkiem, – vai kaut kā tamlīdzīgi).

[Karš un tēva nāve mūs bija iedzinusi galīgā trūkumā. Manas māsas un brāļi vairs negāja skolā – viņiem nebija ne piemērotu apavu, ne apģērba. Lielākie gan centās ģimenei palīdzēt, strādājot vasarā pie saimniekiem, bet ziemai mājā nekā nepārveda. Māte priecājās pat par to, ka viņus pieņēma darbā par vēderu].

V.E.: Boļeslavs bija ģimenē trešais bērns; par viņu vecākas bija māsas Genovefa un Sholastika, pārējie trīs bērni jaunāki. Ja pats Boļeslavs negāja ganos pie svešiem saimniekiem, tad vai nu gāja tikai vecākās māsas, vai arī kāds no jaunākajiem?

[Toziem mācījos septītajā klasē, un kurš gan šajā laikā nesapņo par to, kas viņš kādreiz būs dzīvē].

V.E.: 1944.gada rudenī Boļeslavam palika 17 gadi. Vispār viņš ir bijis «pāraudzenis»: viņam būtu jāiet 11. vai vismaz 10. klasē.

[Un kad mēs dažreiz kādam no skolotājiem vaicājām, kāpēc grāmatās raksta, ka baznīca bieži nolādējusi un pat uz sārtiem dedzinājusi tos zinātniekus, kas nākuši klajā ar jauniem, svarīgiem atklājumiem, tad skolotājs parasti paraustīja plecus un atteica: «Papīrs jau pacieš visu»].

V.E.: Vēl 18 gadus vēlāk arī man Balvu vidusskolā bija līdzīgi. Mūsu fizikas un astronomijas skolotājs Aleksandrs Ķikusts (Jāzepa dēls: tā rakstīts manā skolas Dienasgrāmatā; visumā labs skolotājs, kas mani vadīja pa fizikas olimpiādēm), viņš, piemēram, Džordano Bruno epizodi atstāstīja tā, ka Bruno gājis, staigājis apkārt pa pilsētām, sludinādams pret Baznīcu, un, tā skaidri nepasakot, tomēr iznāca, ka Bruno pats vainīgs, ka viņu sadedzināja...

[Visi pasaulīgie labumi manās acīs bija zaudējuši jebkuru, pat niecīgāko vērtību un pievilcību. Vēl vairāk, es nicināju cilvēku tieksmi pēc labākas dzīves šai pasaulē. Arvien vairāk alku pēc tādas dzīves, kura ir brīva no materiālās pasaules un kurā brīvi var nodoties tikai savas dvēseles sagatavošanai mūžīgai dzīvošanai viņpasaulē. Tā manas domas arvien biežāk sāka kavēties pie klostera dzīves un mūka kārtas].

V.E.: Tādiem lēmumiem galvenais iemesls vienmēr ir seksuāls. Zvejsalnieks, dabīgi, to nepastāsta, bet var nešaubīties, ka arī viņa gadījumā tas bija tā.

[Piekalpodams mūsu ksendzam, Viļānu Marijāņu klostera tēvam Pentjušam, tā sadraudzējos ar viņu, ka neko nemēdzu darīt bez viņa ziņas un padoma].

V.E.: No Interneta par Viļānu mariāņu klosteri: «1753. gadā ar Viļānu muižas īpašnieka Mihala Rika atbalstu Viļānos uzcēla bernardiešu klosteri. Klostera un mūku uzturēšanai piešķīra Juriņu foļvarku (pusmuižu) un mežu. Bernardiešiem bija pienākums apkalpot vairākas apkārtējās Rika īpašumos uzceltās baznīcas: Baltiņā (pie Rikavas muižas), Bikovā (Gaigalavā), Stružānos, Dricānos un Piļcenē. Viļānos uzcelto mūra baznīcu konsekrēja 1777. g. svētā Miķeļa Erceņģeļa godam Mogiļevas pirmais arhibīskaps S. Sesžeņcevičs. Viļānu bernardieši bija pakļauti Lietuvas provinces bernardiešiem. 1832. gadā pēc poļu sacelšanās cara valdība bernardiešu klosteri slēdza. Viņu īpašumus pārņēma Mogiļevas arhibīskaps. Klostera priekšnieks visus dokumentus un bibliotēku ar 336 grāmatām nodeva Varakļānu baznīcas prāvestam Šermulevičam. No bibliotēkas 2 grāmatas bija latviešu valodā. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanās 1924. gadā Viļānu draudze, baznīca un vecā bernardiešu klostera māja nonāca mariāņu kongregācijas tēvu – priesteru Benedikta Skrindas un Broņislava Vaļpitra aprūpē. Bernardiešu klosteris bija celts ar iekšpagalmu, kurš nav saglabājies, jo aptuveni 2/3 būvapjoma nopostītas Otrā pasaules kara laikā. Klostera ēka un baznīca savienotas ar pāreju. Bernardīniešu klostera laikā ēkas ZR stūrī atradies «upuru kambaris», kur notikusi dzīvnieku upurēšana. Mariāņi klosterim uzbūvēja otro stāvu un tajā 1933. gadā atklāja kapelu ar Bezvainīgas Jaunavas altāri. Klostera ēkā mariāņi izveidoja tipogrāfiju un atsevišķās piebūvēs elektrostaciju. Viļānu baznīca ir apmesta, balti krāsota celtne ar diviem torņiem. 1903. gadā pabeigta divu 24 m augsto, slaido torņu augšadaļa. Baznīcu un tās dārzu ietver augsts mūra žogs, kura vārtu malas rotā divas eņģeļu figūras. Galvenajai ieejai barokāls portāls. Baznīcai ir 3 ar krusta velvēm pārsegti jomi un barokāls interjers. Galvenais altāris izvietots nišā ar pusloka arkas pārsedzi, uz kuras uzraksts latīņu valodā: «SANCTUS, SANCTUS, SANCTUS» (latviski – «svēts, svēts, svēts»). Altārglezna ir spāņu gleznotāja Muriljo darba kopija ar nosaukumu «Dievmātes uzņemšana debesīs». To aptver astoņas korintiešu ordera kolonnas virs kurām arhitrāvā uzraksts «Quis ut Deus» (latviski – «Kas ir kā Dievs»). Kreisajā jomā atrodas Jēzus Sirds altāris un pa labi Jēzus Kristus ciešanu altāris. Tā centrā 18. gs. izgatavots koka krucifikss, kuram piedēvētas dziedinātāja spējas. Kristum galvā uzlikts sudraba kronis, ko dāvājusi Varakļānu draudze, pateikdamās par pie šī altāra izlūgtajām žēlastībām. Altāra augšdaļā gleznas kopija «Sv. Dominiks saņem rožu kroni». Pie piloniem atrodas divi koka altāri – svētam Franciskam un svētam Antonam. «2004. gada 31. oktobrī iesvētīta Dievmātes skulptūra, un mariāņu tēvi katra mēneša 13. datumā, kas ir Dievmātes parādīšanās Fatimā datums, ticīgos sapulcina uz dievkalpojumu, kurš sākas plkst. 15.00 ar Rožukroni, aizlūgumiem, notiek arī procesija un dievkalpojums. Šie svētki noslēdzas plkst. 21.00 un tajos piedalās ticīgie gandrīz no visas Latvijas... Bijušajā baznīcas katlu mājā mariāņu tēvi pēc priestera Rinalda ierosinājuma izveidojuši Gaismas jeb Dieva žēlsirdības sveču kapelu. Šajā kapelā jebkurš savā nodomā vai lūgumā var uzlikt degošu sveci, kura izdegs pēc 6 vai 9 stundām (atkarībā no tās lieluma), un kamēr svece deg, tikmēr šajā lūgumā lūgsies kāda no 24 mariāņu palīgu apvienības lūgšanu grupām, tas ir, viena grupa lūgšanā pavada vienu stundu, un tā tas notiek visas 24 diennakts stundas. Divas sveces deg nepārtraukti – tās uztur paši mariāņi, viena ir par priesteriem, bīskapiem, ordeņu cilvēkiem un Latvijas garīgo atdzimšanu, otra – par tiem, kas lūdz Dievu» [Egita Terēze Jonāne. Marijas dēli – mariāņi – Latgalē // Latgales laiks. 09.12.2005.]. Mariāņu kongregāciju dibinājis poļu katoļu priesteris Staņislavs Pačinskis 1673. gadā. Priestera dzīvesstāsts vēstī, ka viņa māte, gaidot bērniņu, braukusi ar laivu pāri upei, bet laiva sākusi grimt. Māte lūgusi Dievu – ja viņa laimīgi nokļūšot upes krastā, tad bērnu veltīšot Dievam. Dievs izglābis māti ar bērnu, pēc tam piepildījis arī mātes solījumu. Zēns pēc skolas iestājies klosterī un pēc tam kļuvis par priesteri. Vēlāk ar Dieva žēlastību un Romas pāvesta atļauju viņš nodibinājis mariāņu kongregāciju, veltīdams to Marijas Bezvainīgai ieņemšanai. Mariāņiem uzticēti trīs pienākumi – lūgties par mirušajiem, uzturēt Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas kultu un garīgi aprūpēt draudzes».

[Vecais klostera priors Benedikts Skrinda jau ilgāku laiku jutās savārdzis].

V.E.: No Interneta raksta: Egita Terēze Jonāne. «Benediktu Skrindu vēlas iecelt svēto kārtā» http://www.latgaleslaiks.lv/lv/2008/3/11/37063: «Mariāņu tēvi Boļeslavs un Benedikts no klostera Viļānos bija atveduši krustu, ko 1947. gadā nosargāja B. Skrinda. Toreiz komunisti bija pavēlējuši mariāņiem atstāt Viļānu klosteri. Benedikts Skrinda neļāvis kādam komunistam noņemt krustu. Tad šis cilvēks esot nogrūdis tēvu Boļeslavu pa kāpnēm. Aculiecinieki apgalvojuši, ka tieši šī kritiena dēļ B. Skrinda saslimis un nomiris. Krustu viļānieši paslēpuši un saglabājuši līdz mūsdienām, tāpat arī B. Skrindas dienasgrāmatu. Mariāņu tēvi iesnieguši Vatikānā lūgumu un liecības, lai Benediktu Skrindu ieceltu svēto kārtā. Cilvēki liecinājuši, ka viņu lūgšanas pie Benedikta Skrindas kapa Viļānos esot uzklausītas un piepildītas. Tēvs Boļeslavs stāstīja atmiņas par laiku, kad viņš bija Aglonas katoļu ģimnāzijas audzēknis un vasaras pavadīja Viļānu mariāņu klosterī, kuru no kādreizējā bernardīņu klostera drupām atjaunoja Benedikts Skrinda un Broņislavs Valpitrs. B. Skrindas vadībā ne tikai tapis mariāņu klosteris Viļānos, bet arī tika izveidota pirmā pienotava un tipogrāfija, uzbūvēts tautas nams, ierīkotas kūdras raktuves, jo to izmantoja klostera apkurināšanai. Klosteris ražojis elektroenerģiju un audzējis puķes. Tēvs Benedikts viens no pirmajiem celtniecībā sācis izmantot ķieģeļus ar caurumiem, lai ēka ilgāk saglabātu siltumu ziemā un vēsumu vasarā. «Benedikts Skrinda vadīja askēzes pamatus topošajiem mariāņu brāļiem un mācīja to, ko īstenoja savā dzīvē. Es nekad neredzēju viņu atpūšamies, viņš vienmēr lūdzās vai strādāja,» atzina tēvs Boļeslavs. Tēvs Boļeslavs ir atgriezies no ASV un tagad Viļānos var katru dienu lūgties pie B. Skrindas kapa. Tēva Benedikts vaboliešiem lasīja fragmentus no B. Skrindas dienasgrāmatas, ko mariāņu tēvi izdos grāmatā. Rakstītais liecina, ka Benediktam raibi gājis gan ganos, gan Līksnas pamatskolā. piemēram, lai tuvinātu ziemu, viņš kopā ar citiem ganiem ap kokiem sējis baltus palagus. Dienasgrāmatā Benedikts Skrinda raksta, ka 24 gadu vecumā piedzīvojis slimību un kādu dienu sadzirdējis Dievmātes balsi: «Beni, celies un ej!» Šie vārdi viņam devuši spēku. B. Skrindam bija jāpaliek saimniekot tēva mājās, tomēr viņš devies uz Sanktpēterburgu, kur izmācījies par priesteri. 9. martā Viļānos mariāņu tēvi noturēja Sv. Misi, veltītu Benedikta Skrindas jubilejai».

[– Lini mums šogad labi padevušies. Saka, ka par izstrādes dienu būšot smuka naudiņa, – runāja kāds cits].

V.E.: Šie stāsti arī izskatās sadomāti (pie tam nemākulīgi). Boļeslavs iestājās klosterī savas 20. dzimšanas dienas priekšvakarā, tātad 1947.gada rudenī; klosterī viņš pavadīja novicianta gadu un tagad dodas uz garīgo semināru, tātad ir 1948.gada rudens. 1949.gada marta lielās deportācijas ir vēl tikai priekšā. Bet tikai pēc šīm deportācijām sākās īstā kolektivizācija (līdz tam bija tikai šur tur atsevišķi kolhozi). Tāpēc ir dīvaini, ka pasažieri stacijā jau 1948.gada rudenī kaut ko tur runā par bagātīgu atalgojumu par izstrādes dienām (tiem kas nezin, kas ir «izstrādes diena»: tā bija darbu uzskaites vienība kolhozos).

[1946. gadā padomju vara atļāva Rīgā atjaunot Romas katoļu garīgā semināra darbību, ko hitleriskie okupanti pēc iebrukuma Padomju Latvijā bija pārtraukuši].

V.E.: No Interneta – Katoļu garīgā semināra īsa hronika: «1920.gada 3.oktobris – Rīgas bīskaps Antonijs Springovičs Aglonā, senajā dominikāņu klosterī, nodibina Rīgas diecēzes Garīgo Semināru. 1924.gads – Seminārs no Aglonas tiek pārcelts uz Rīgu, Lielo Altonovas ielu 6. 1938.gads – Seminārs kļūst par Latvijas Universitātes Romas katoļu Teoloģijas fakultāti, kur var iegūt bakalaura un licenciāta grādus. 1940.gada 1.jūlijs – padomju valdība slēdz katoļu Teoloģijas fakultāti. 1943.gada 12.novembris – ar vācu ģenerālkomisāra atļauju tiek nodibināta «LU Romas Katoļu Teoloģijas Augstskola». 1946.gada 7.marts – ar padomju valdības atļauju Rīgā, Katoļu ielā 14, sāk darboties katoļu Garīgais Seminārs. 1951.gada 18.janvāris – padomju valdība semināru slēdz. 1952.–1954.gads – seminārs darbojas kursu veidā. 1954.gada 1.septembris – ar padomju valdības atļauju Garīgais Seminārs atsāk darbību. 1983.gada 30.marts – nodod ekspluatācijā jaunuzcelto semināra pirmo ēku. 1992.gada 27.augusts – ekspluatācijā nodod jaunuzceltā semināra otro ēku. 1993.gada 8.septembris – Semināru apmeklē pāvests Jānis Pāvils II, viņa vizītes laikā Seminārs tiek iesvētīts. 1999.gada 23.novembris – Rīgas garīgo semināru afiliē Romas Laterāna Pontifikālās Universitātes Teoloģijas fakultātē, ar nosaukumu – Katoļu Teoloģijas Augstskola. Tagad ir radusies iespēja iegūt teoloģijas bakalaura grādu. 2001.gads – Rīgas Garīgais Seminārs kļūst par Rīgas Teoloģijas Institūtu. Rektors – pr. Juris Jalinskis, tel. 7224757. Inspektors – pr. Edgars Cakuls, tel. 7223086. Garīgais tēvs – pr. Arturs Krištapovičs, tel. 7213898. Ekonoms – pr. Oļģerts Aleksāns OFMCap, tel. 7223105. Adrese: Katoļu iela 16, Rīga LV-1003. Tel.: 29541272 / fax: 7223105». (Pasvītrojums šajā tekstā ir mans – V.E. – Tātad īstenībā «vācu okupantu» darbības bija tieši pretējas tam, kas sacīts grāmatā).

[Mēs apstājāmies pie daudzu namu vārtiem, kur dzīvoja garīgā semināra profesori, viņu piederīgie, draugi un mums pilnīgi sveši cilvēki. Nosvīduši mēs viņiem stiepām atvestos produktus pa kāpnēm augšā dažādos stāvos, lejā mūs pavadīja ar laipniem pateicības vārdiem. Kad ieradāmies semināra pagalmā, mašīnas jau bija pustukšas. Un rudeņos, pēc atgriešanās no braucieniem pa draudzēm, man allaž prātā ienāca mātes iekaltais bauslis: «Tev nebūs zagt»].

V.E.: Vispār dāvanas bija vāktas semināra uzturēšanai, un vai tad semināra profesoru ēdināšana neietilpst semināra uzturēšanas izdevumos?

[Šajā istabā atradās liels galds, uz kura izkārtotas stāvēja grāmatas, brošūras, žurnāli un laikraksti. Tur bija K. Marksa un F. Engelsa «Komunistiskās partijas manifests», V. Ļeņina «Valsts un revolūcija», VK(b)P vēstures īsais kurss, «PSRS Konstitūcija», «Padomju Latvijas Komunists», «Cīņas» un «Padomju Jaunatnes» numuri. Nekādu brīdinājuma zīmju gan pie šī galda nekur neredzēja, taču visi kleriķi labi zināja, cik bīstami ir aizskart un lasīt šo literatūru. Tā bija izlikta kārdināšanai un, ja kāds iedrošinātos painteresēties, kas rakstīts uz galda noliktajās grāmatās, tad tam izslēgšana no semināra bija nodrošināta].

V.E.: Domāju gan, ka ne tikai kārdināšanai, bet arī lai varētu parādīt padomju inspekcijai, ja tā ierastos Seminārā ar kādu pārbaudi.

[Kabatā man bija apzīmogots dokuments, kurā Liepājas Diecēzes bīskaps Pēteris Strods rakstīja...]

V.E.: No http://www.bibelesbiedriba.lv/religiju-enciklopedija/kristietiba/romas-katoli-latvija.html: «Pēc Krievijas revolūcijas 1917. gadā pāvests Benedikts XV atjauno seno Rīgas bīskapiju un par atjaunotās diecēzes pirmo bīskapu ieceļ Eduardu O’Rūrki. 1920. gadā Aglonā par Rīgas diecēzes bīskapu konsekrē Antoniju Springoviču. 1922. gadā tiek parakstīts konkordāts ar Svēto Krēslu. Pēc konkordāta parakstīšanas bīskapu Springoviču 1923. gadā paaugstina par arhibīskapu. 1937. gadā Latvijā nodibina jaunu – Liepājas diecēzi, kas aptver Kurzemi un Zemgali. Par tās bīskapu kļūst Antonijs Urbšs, bet Rīgas arhibīskapam tiek piešķirts metropolīta tituls. Pēc Springoviča nāves 1959. gadā Rīgas metropolijas vadību uz īsu brīdi pārņem bīskaps Pēteris Strods. 1960. gadā par metropolijas pārvaldnieku kļūst Juliāns Začests, bet no 1962. līdz 1990. gadam metropoliju vada Juliāns Vaivods (konsekrēts par bīskapu un oficiāli iecelts par Rīgas arhidiecēzes un Liepājas diecēzes apustulisko administratoru 1964. g.), kuram 1983. gadā pāvests Jānis Pāvils II piešķīra kardināla titulu. No 1991. gada Romas katoļu baznīcu Latvijā vada arhibīskaps metropolīts Jānis Pujats. 2000. gada 8. novembrī tiek parakstīts Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgums. 2001. gadā pāvests Jānis Pāvils II paziņo, ka Pujats ir bijis kardināls «In Pectore» jeb kardināls noslēpumā kopš 1998. gada, un Jānis Pujats tiek iekļauts kardinālu kolēģijā».

[Pats nepatīkamākais šajā tik gaidītajā vēstulē bija bīskapa rīkojums man, – viņa ekselences lēmumu paziņot Litavniekam].

V.E.: Zvejsalnieka grāmatā viscaur bīskaps tiek uzrunāts un dēvēts par «ekselenci». Vispār katoļu bīskapu un kardinālu tituls ir «eminence», kamēr «ekselence» ir laicīgo augsti stāvošu personu tituls (kā šie vārdi arī tiek lietoti daudzās grāmatās). Sākumā es domāju, ka varbūt Zvejsalnieka tekstu ir «izlabojis» kāds nekompetents redaktors (kā tas novērots daudzos citos gadījumos). Taču vēlāk, iepazinies ar latviešu katoļu saitiem Internetā, es pārliecinājos, ka tur vēl arī tagad bīskapus patiešām dēvē par «ekselencēm». Kāpēc Latvijā neievēro vispasaules praksi, es nezinu.

[Taču Jūrkalnes mācītājs Dūre mani sagaidīja pavisam citādi nekā Dižgalvis Alsungā].

V.E.: No Interneta saita par Jūrkalnes baznīcu: «1944. gada 2. oktobrī uz Jūrkalni par viceprāvestu bīskaps nozīmē agrāko Ozol-Bruknas prāvestu Broņislavu Dūri. (Tas vēl kara laikā «Kurzemes katlā» – V.E.) Prāvests Dūre bija pabeidzis Pēterburgas garīgo semināru un bija sirsnīgs un izpalīdzīgs cilvēks, kuram gandrīz nebija ienaidnieku. Broņislavs Dūre Jūrkalnē nostrādāja līdz 1955. gadam, kad viņu nomaina Boļeslavs Zvejsalnieks, kuru jau tajā pašā gadā, 23. septembrī, nomaina Andrejs Mocāns. Prāvests Mocāns šeit darbojas līdz 1958. gada 14. martam. Paralēli darbam Jūrkalnē, līdz 1956. gada 4. aprīlim viņš darbojas arī Alsungā, bet pēc tam ir prāvests Sakas draudzē. Gan Zvejsalnieks, gan Mocāns vēlāk atsakās no baznīcas (apostāzē). No 1958. gada 14. marta līdz 20. maijam Jūkalni no Alsungas apkalpo Bernards Mortuks. Laikā no 1958. gada 20. maija līdz 1959. gada 24. jūnijam par Jūrkalnes un arī Sakas prāvestu darbojas Jāzeps Trukšans. 1959. gada Jāņos viņš publiski atsakās no baznīcas un no priestera amata. Pēc tam Jūrkalni līdz 1960. gadam no Alsungas atkal apkalpo prāvests Mortuks. Laikā no 1960. gada līdz 1966. gada 10. janvārim Jūrkalnē strādā mariaņu mūks Kazimirs Cukurs. Arī viņš papildus Jūrkalnes draudzei apkalpo Sakas draudzi. No 1966. gada 10. janvāra līdz 1967. gada 17. jūlijam Jūrkalni apkalpo Bernards Mickevičs no Gudeniekiem un Jānis Voitiņš no Alsungas, līdz valdība sāka likt šķēršļus iebraukšanas atļauju saņemšanai pierobežas zonā». (Pasvītrojumi šajā tekstā ir mani – V.E. – Tātad 1950.gadu otrajā pusē ne viens pats Zvejsalnieks, bet veseli trīs mācītāji tikai Jūrkalnē vien atteicās no baznīcas).

[Tā manā mājā ieradās Kārļa Marksa «Kapitāls»]

V.E.: Neviena normāla meitene aprakstītajā situācijā nepiedāvās lasīt Marksa «Kapitālu»; ja šie vārdi būtu saprotami tā, ka viņa to mācītājam ieteica, tad vai nu epizode ir izdomāta, vai arī viņa ir bijusi VDK aģente. Taču varbūt ka pie domām lasīt Marksa «Kapitālu» viņu sarunu laikā nonāca pats Zvejsalnieks. Īstenībā «Kapitāls» ir pilnīgi bezjēdzīga grāmata un nesatur praktiski vispār neko: pat marksisma mācības izklāstu nē. Taču starp nezinātājiem daudzus gadus dzīvoja leģenda, ka tā it kā esot marksisma domas kvintesence un augstākais sasniegums, tāpēc daudzi, kuri to vai citu iemeslu dēļ gribēja (beidzot) iepazīties ar marksisma mācību, ķērās tieši pie šīs grāmatas. (Ja viņi to darītu ne patstāvīgi, bet kāda pieredzējuša marksistu propagandista vadībā, tad tas viņiem ieteiktu šim nolūkam pavisam citas grāmatas, un nekad ne Marksa «Kapitālu»).

[Tad bīskaps piegāja pie Valpitra, bet viņš stāvēja demonstratīvi rokas uz muguras salicis. Strods izbrīnā paraustīja plecus un klusēdams devās uz izeju. Es viņu pavadīju līdz mašīnai. Kad atgriezos istabā, Valpitra tur vairs nebija].

V.E.: Valpitris ir bijis gudrāks un tālredzīgāks par Strodu. Viņš zināja, pie kā Zvejsalnieks nonāks, un ar ko tas viss beigsies.

Vekordijas autora pēcvārds

 Vienīgie biogrāfiskie dati, ko pašlaik var atrast Internetā par Boļeslavu Zvejsalnieku, ir skopa rindiņa Rakstniecības muzeja katalogā:

Zvejsalnieks, Boļeslavs (1927–1993), nozare – Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs 2081V0050K Kods 6500...

Acīmredzot jāsecina, ka šajā sējumā ievietotās grāmatas autors ir miris pirms kādiem 15–16 gadiem, 65 vai 66 gadu vecumā.

Miris 1993.gadā... Aizdomīgs laiks... Tūlīt pēc «padomju varas» krišanas, kad klerikāļi svinēja savu triumfu...

Vai viņš mira dabīgā nāvē? Vai izdarīja pašnāvību? Vai viņu vajāja līdz nāvei?

Boļeslavs Zvejsalnieks bija savā veidā «nodevējs»: viņš ne tikai atteicās no reliģijas un no mācītāja amata, bet kļuva arī par aktīvu ateisma propagandistu, braukāja apkārt ar antireliģiskām lekcijām.

Tāda «nodevība» varbūt izsauc maz simpātiju, bet vienīgi vajadzētu, lai attieksme pret šādiem «nodevējiem» būtu simetriska: vienāda, neatkarīgi no tā, kurā virzienā «nodevējs» ir pārgājis.

Tā, ja kāds ir bijis aktīvs marksists kā, piemēram, «filozofe» Maija Kūle, bet pēc tam kļuvis «reliģiozs» un tagad aktīvi sludina «Dieva vārdu» kā, teiksim, Andris Buiķis, tad pret viņu attieksmei ir jābūt tādai pašai kā pret Boļeslavu Zvejsalnieku.

Man tomēr šķiet, ka tagad dominējošā Latvijas «sabiedriskā doma» nav spējīga uz šādu simetrisku un līdz ar to taisnīgu attieksmi: priekš šīs «domas» pāriet no mācītājiem uz ateistiem ir slikti, bet pāriet no ateistiem uz mācītājiem ir labi.

Tāpēc, kā man rādās, pašreizējā Latvijas «sabiedriskā doma» nav spējīga uz taisnīgu un godīgu attieksmi pret Boļeslavu Zvejsalnieku.

Vēl jo mazāk klerikāļu sabiedrība ir spējīga nosodīt, piemēram, Tarsas Pāvilu, kurš taču (ja ticam oficiālajai Baznīcas versijai) bija vēl trakāks nodevējs par Zvejsalnieku: sākumā nomētāja akmeņiem Stefanu, bet pēc tam kļuva par kristiešu «apustuli» (Zvejsalnieks vismaz slepkavības nedarīja).

Zvejsalnieka dzīve iegrozījās visumā ne tā, kā tas būtu bijis normāli. Es, diemžēl, netiku dzirdējis viņa lekcijas un pat televīzijā viņu redzējis neatceros, tāpēc nevaru noteikt viņa psiholoģisko tipu ar maksimālo garantiju. Šajā grāmatā viņš parādās kā šizoīds un racionālists – tātad tips, psiholoģiski tuvs man. Normāli viņam nebija jānonāk baznīcas valgos; tas vispār bija kaut kāds pārpratums, ka viņš tur nonāca – savas bērnības apkārtnes (garīgās) nabadzības dēļ.

Skolā viņš (vecāku fiziskās nabadzības un kara dēļ) ir pāraudzenis, beidz tikai divas vidusskolas klases četru vietā, laicīgo literatūru sāk lasīt tikai jau būdams mācītājs (šīs vēlīnās beletristiskās izglītības dēļ viņš arī vēlāk patstāvīgi nevar uzrakstīt savu stāstu; tas parādās kā «Pētera Bauģa literārais atstāstījums»).

Ja Boļeslavs bērnībā un agrā jaunībā būtu atradies labvēlīgākos apstākļos, tad vispār nebūtu nekādas epopejas ar klosteri, garīgo semināru un katoļu mācītāja darbību – tad viņš jau «no paša sākuma» būtu bijis ateists, un viss būtu normāli, nebūtu nekādas «nodevības».

Bet, diemžēl, tādu apstākļu viņam nebija, un dzīve aizgāja tajā gultnē, kuru mēs tagad zinām. Kad nu ar tādu novēlošanos viņš beidzot nonāk tur, kur viņam bija jābūt jau no paša sākuma, tad, protams, parādās smaga dilemma: vai turpināt sludināt to, kam viņš vairs netic, un dzīvot tādos melos visu atlikušo mūžu – vēl gadus 40 vai pat 50 – vai arī novērsties no šī ceļa?

Bet novērsties no ceļa ir grūti: viņam ir 32 gadi, bet nav nekādas profesijas (un pat vidusskola nav pabeigta). Ja viņš vairs nebūs mācītājs, tad ko viņš strādās, no kā pārtiks? Ies kaut kur par mācekli, it kā viņam būtu tikai 15 gadi?

Dzīve ar saviem materiālajiem likumiem ir nepielūdzama.

Tāpēc nav sevišķi ko brīnīties, ka viņš piekrita kļūt par ateisma propagandistu – tas taču bija faktiski vienīgais, ko viņš prata darīt.

Grāmatā tas, dabīgi, nav skarts, bet es domāju, ka tur darbojās vēl arī citi personāži, un proti: VDK. Čekisti vijās ap mācītājiem, un domāju, ka viņi nepagāja garām arī Zvejsalniekam. Tas vēl vairāk sarežģīja viņam izvēli. Vai kļūt «drošībniekiem» par sabiedroto, kā viņi to uzstājīgi prasa, vai arī par viņu vajātu ienaidnieku? Ja tu esi stiprs savā ticībā, «paļaujies uz Dievu», jūties vienots ar Baznīcu, tad tu vari izvēlēties otro ceļu un pretoties čekistu vilinājumiem un prasībām. Bet ja Dievam tu vairs netici un Baznīcu jau pats uztver kā savu ienaidnieku? Ko tad – ar kādiem spēkiem tad pretoties čekistiem?

Tā ka Zvejsalnieka izturēšanās man ir pilnīgi saprotama. Es negribu to nedz nosodīt nedz attaisnot, bet gan uztvert vienkārši kā laikmeta vēsturisku faktu.

Tā bija zināma traģēdija, ka toreiz cilvēkiem vajadzēja izvēlēties starp kristietību un marksismu – divām žīdu mācībām, no kurām neviena nebija patiesa.

Valdis Egle

2009. gada 11. aprīlī