ceturtdiena, 2019. gada 17. janvāris

L-KOSIA2


Zenons Kosidovskis. «Kad saule bija dievs»

2. daļa
Ar Valda Egles komentāriem


Titullapa:


Fragmenti no grāmatas:

[Šlīmanis atgriezās Amerikā, kur likvidēja savus uzņēmumus. Jaunības sapņus viņš vienmēr bija sapratis burtiski, tādēļ tagad vēl vajadzēja atrast uzticīgu dzīves biedreni, ar kuru kopā uzsākt lielos meklējumus. Tā kā Minna viņu bija pievīlusi, Šlīmanis gribēja sameklēt sev citu, uzticīgu un mīlošu sievu...]
V.E.: Šlīmanis 1852.gadā atgriezās no Kalifornijas Krievijā un tur 30 gadu vecumā 1852.gada 12.oktobrī apprecējās ar sava drauga krustmeitu (племянница – nezinu, brāļa vai māsas meita) Jekaterinu Petrovnu Lišinu; viņiem piedzima dēls Sergejs (1855) un meitas Natālija (1859) un Nadežda (1861). Taču Krievijas sieva neatbalstīja Šlīmana ceļojumus un gribēja, lai viņš audzē tālāk bagātību kā tirgonis. Tad Šlīmanis nolēma no viņas šķirties. Tomēr Jekaterina nedeva piekrišanu šķiršanai, un pēc Krievijas likumiem tādā gadījumā šķiršanās nebija iespējama. Bet 1850.gadā, kad Kaliforniju pasludināja par ASV štatu, visi, kas tajā brīdī atradās Kalifornijā, automātiski kļuva par ASV pilsoņiem, tajā skaitā arī Šlīmanis. Šlīmanis izmantoja to apstākli, ka viņš tagad bija ASV pilsonis, un sameklēja Savienotajās Valstīs tādu štatu (Indianu), pēc kura likumiem viņš varēja šķirties bez sievas piekrišanas; tur viņš arī noformēja savu šķiršanos ar Jekaterinu un varēja sākt meklēt grieķieti.

[Un, lai gan Šlīmanis ar saviem četrdesmit sešiem gadiem...]
V.E.: Tātad tas notiek 1868.gadā. Grieķijas pirmā daļa atguva neatkarību no Turcijas impērijas 1821.gadā, taču visu 19.gadsimtu un arī 20.gadsimta sākumā turpinājās cīņa par arvien jaunu grieķu apdzīvotu teritoriju izraušanu no turku varas un pievienošanu Grieķijai.

[Kāzas tika sarīkotas nekavējoties, jo viņš nekad nemēdza atlikt to, ko reiz bija izlēmis darīt. Taču nepagāja ilgs laiks, un Šlīmanis pārliecinājās, ka sieva patiesi un no visas sirds viņu mīl. «Sofija ir ideāla sieva», viņš raksta savā dienasgrāmatā].
V.E.: Šlīmanis apprecējās ar Sofiju Engastromenosu 1869.gada 23.septembrī Atēnās, kad viņam bija 47, bet viņai 17 gadi. Šlīmanis nomira 68 gadu vecumā, kad Sofijai bija 38 gadi, bet viņa nodzīvoja līdz 80 gadu vecumam (mira 1932.gadā), pavadījusi 42 gadus bez viņa. Viņiem bija trīs bērni: viena meita (1870), kura nomira tūlīt pēc piedzimšanas un tādēļ laikam nemaz nedabūja vārdu (vismaz tas netiek minēts avotos), meita Andromaha (1871) un dēls Agamemnons (1878).

[1870. gadā Heinrihs Šlīmanis kopā ar sievu un meitu devās uz Mazāziju un Hellesponta krastā pirmo reizi uzsāka plašāka vēriena arheoloģiskus meklējumus].
V.E.: Ar KĀDU meitu!? (Ar tikko piedzimušo, kura turpat arī nomira?)

[Gar krastu un Vezuva nogāzēs, vīnogulāju un augļu dārzu ieskautas, balti atmirdzēja Romas senatoru un jātnieku vasarnīcas].
Jātnieki (equites) – senās Romas bruņinieku kārta. V.E.: Te nu mēs redzam piemēru, kā muļķa redaktori bojā autora tekstu. (Neticu, ka tādu piezīmi varēja uzrakstīt pats Kosidovskis). Saukt Romas «jātniekus» par «bruņiniekiem» ir galīgs anahronisms. Bruņinieki parādīsies tikai vēl pēc vairāk nekā 1000 gadiem. (Tikai vācu valodā tas nosaukums iznāks vienāds: ritter = jātnieks = bruņinieks – taču arī tad tikai ārēji, nevis pēc būtības). Jātnieki jeb ekvīti bija Romas otrais pēc privilēģiju līmeņa slānis aiz patriciešiem. Romas agrīnajā laikā (kad Roma vēl bija vienkārši pilsēta), patricieši bija īstie Romas pilsoņi, bet jātnieki – viņiem kalpojošais nepilsoņu slānis. Bet vēlāk, kad, gadsimtiem ritot, Roma pakļāva sev visu Itāliju un pēc tam visu Vidusjūras baseinu, salīdzinot ar milzīgo pakļauto tautu masu, jātnieki jau sen bija kļuvuši par pilsoņiem un praktiski vairs neatšķīrās no patriciešiem. Daudzi ievērojami Romas darbinieki ir nākuši no jātniekiem.

[Līča malā izauga Neapole, ko tolaik sauca par Partenopi, bet tālāk uz ziemeļiem – Herkulāna un Pompeja].
V.E.: Kādi ziemeļi?!! (Skat. karti). (Karte gan arī dumja: Nekādas «Tirēnas jūras» nav – ir Tirēņu jūra; par tirēņiem grieķi sauca etruskus. Tirēņu jūra ir visa telpa starp Itāliju un Sardīniju, nevis tikai Neapoles līcis).

[Ļoti bieži sastopamies ar attēlu, kurā Apollons dzenas pakaļ dievietei Dafnei un Venērai].
V.E.: Šeit manā grāmatas eksemplārā lapas malā ar zīmuli pierakstīts: «Dafne bija nimfa; Apollonam vajadzētu vajāt Afrodīti, nevis Venēru».

[Uicilopočtli – zīmējums no Telleriano-Remensisa kodeksa]
V.E.: Uicilopočtli (Viclipucli) bija saules dievs, kara dievs un acteku nacionālais dievs, Tenočtitlānas aizbildnis. Viņa vārds tulkojumā nozīmē «dienvidu kolibrijs», precīzāk: «kreisās rokas kolibrijs» (ja skatās saules kustības virzienā, tad dienvidi ir kreisajā pusē (Ziemeļu puslodē)). Saule bija debesu kolibrijs. Viclipucli nepārtraukti cīnījās ar tumsu (no šejienes karš un kara dievs), un, lai tumsa neuzvarētu, viņam nepārtraukti vajadzēja barību – upurus (un jo vairāk, jo labāk).

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru