E-GULIVE

Jonathan Swift. «Gulliver's travels»

Ar Valda Egles komentāriem

E-GULIVE.pdf – http://vekordija.narod.ru/E-GULIVE.PDF

E-GULIVE.pdf – https://yadi.sk/i/BDOklWOZ3K3JTa

E-GULIVE.doc – https://yadi.sk/i/vYV7cJp_3KERw3

Titullapa:

Fragmenti no grāmatas:

Ievads

2007.05.06 21:27 svētdiena

Šo «Gulivera» angļu tekstu es paņēmu Internetā no kādas ASV universitātes elektroniskās bibliotēkas vēl 2002.gada maijā. Tur nebija norādīts, no kāda angļu izdevuma teksts ieskenēts un, lai gan tekstā bija norādes uz «platēm», bet pašu attēlu nebija. Es aizrakstīju tās universitātes Interneta bibliotēkas grupai e-pasta vēstuli uz adresi, kas turpat arī bija norādīta priekš kontaktiem, un jautāju, no kāda izdevuma šis teksts ir (jo vispār dažādos izdevumos Svifta teksts ir ticis visvisādi kropļots, un tikai Denisa Ravenskrofta redakcija 1922.gada Londonas izdevumā deva pirmo, cik nu vēl iespējams atjaunoto autentisko Svifta tekstu). Es gribēju zināt, vai šis izdevums ir vai nav balstīts uz Ravenskrofta redakciju. Bet tie amerikāņu muļķi laikam par tādām redakcijām vispār neko nebija dzirdējuši, jo man neatbildēja.

Kartes, savukārt, es biju ieskenējis vēl 1999.gadā no kāda krievu izdevuma, kur tās bija (angļu valodā) reproducētas acīmredzot no kādas vecas angļu grāmatas). Bet tur bija tikai četras kartes – atbilstoši grāmatas daļām – lai gan pēdējai numurs ir «VI» (un arī šis teksts atsaucas uz 6 kartēm – divu no kurām tātad man nav). Iespējams, ka tagad Internetā varētu atrast labākus un skaidrākus tekstus un attēlus, bet pagaidām man nav laika ar to nodarboties, un es publicēju Vekordijā tos materiālus, kādi nu man ir tikuši jau agrāk savākti.

Valdis Egle

2007.gada 6.maijā

P.S. 2007.05.08: Vakar tomēr paskatījos Internetā. Tagad tur Svifta teksti ir jau daudzos saitos, un principā, ja pietiekoši uzmanīgi papētītu, droši vien varētu atrast arī Ravenskrofta redakciju. Bet pārsvarā viņi visi lielās, ka reproducējot Mottes 1726.gada izdevumu – pašu pirmo (un tātad, pēc viņu domām, autentisko). Bet ir labi zināms, ka Mottes izdevums bija stipri izkropļots pret Svifta gribu (galvenokārt aiz cenzūras apsvērumiem, bet daļēji arī izdevējiem tolaik parastās patvaļas un autortiesību neatzīšanas un neievērošanas dēļ). Sākotnējais «Gulivera ceļojumu» manuskripts bija nozaudēts jau Svifta laikā un, kad grāmata iznāca, pašam Sviftam tā vairs nebija: Motte (uzņēmējs, kurš organizēja grāmatas iespiešanu) bija, lai paātrinātu iespiešanu, sadalījis rokrakstu pa dažādām tipogrāfijām, no kurām tas vairs neatgriezās. Arī manuskripta kopiju Svifts nebija sev atstājis. Tāpēc, kad Svifts ieraudzīja, kā viņa darbs iespiežot ir izkropļots, viņš paņēma vienu tipogrāfisko eksemplāru, ierakstīja ar roku tajā savus labojumus, cenšoties atjaunot patieso tekstu, un nosūtīja šo grāmatu no Dublinas, kur viņš dzīvoja, uz Londonu savam draugam Fordam, lūdzot viņu cīnīties par teksta atjaunošanu. Fords tomēr neko nepanāca, Svifta labojumi tā arī netika ienesti pasaulē izgājušajā tekstā, taču šis eksemplārs (t.s. «Forda kopija») ir saglabājies līdz mūsdienām un (pirmatnējā manuskripta zuduma dēļ) tagad pilda vienīgā eksistējošā manuskripta lomu.

Stāvokli vēl vairāk sarežģī tas, ka 1735.gadā, kad Folkners (sadarbojoties ar pašu Sviftu) izdeva Svifta Kopotos rakstus un iekļāva tur arī «Gulivera ceļojumus», Svifts atkal izdarīja grāmatā labojumus. Folkners bija jauns puisis, bet Svifts – vecs Dublinas katedrāles dekāns un, lai gan viņš sadarbojās ar Folkneru, taču minimāli (jo bija visai aizņemts). Fordam aizsūtītā eksemplāra ar labojumiem vairs nebija Svifta rīcībā (tas atradās Londonā, bet ar Folkneru viņi darbojās Dublinā); kopš pirmajiem labojumiem bija pagājuši deviņi gadi, un Svifts, dabīgi, vairs nevarēja precīzi atcerēties, ko tieši viņš pirmoreiz labojis, tāpēc šoreiz viņš aprobežojās ar nelielām izmaiņām, salīdzinot ar Mottes izdevumu.

Vēlākie izdevēji (arī tulkotāji) turpināja patvaļīgi kropļot «Gulivera ceļojumus», un tā tas gāja līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei, kad beidzot grāmatniecībā nostiprinājās viedoklis, ka autora griba ir jāciena un ka izdevēji nedrīkst paši mainīt autoru tekstus. Bet tad jau kopš Svifta nāves bija pagājis vairāk nekā gadsimts, un pastāvēja desmitiem (ja ne simtiem) «Gulivera ceļojumu» izdevumu daudzās valodās ar visdažādākajiem teksta izkropļojumiem. Tad turpmākie izdevēji (ja bija godprātīgi), cenšoties atjaunot «autentisko» tekstu, par tādu sāka uzskatīt pirmo – Mottes izdevumu.

Ravenskrofta nopelns bija tas, ka viņš arī Mottes izdevumu neatzina par autentisku, bet, ņemot par pamatu «Forda kopiju» un salīdzinot to ar Folknera izdevumu un Svifta labojumiem tajā, rekonstruēja «Gulivera ceļojumus» maksimāli tādus, kādus pats Svifts tos bija gribējis redzēt. Tāpēc priekš manis tikai Ravenskrofta redakcija ir vienīgais autentiskais «Gulivera ceļojumu» teksts.

Es droši zinu, ka latviski ne Johansona tulkojums «Gulivera ceļojumu» 1952.gada Stokholmas izdevumā, ne Ķempes tulkojums 1959.gada Rīgas izdevumā NEATBILST Ravenskrofta tekstam, un tādējādi latviešu valodā NEEKSISTĒ autentisks «Gulivera ceļojumu» izdevums.

1999–2002. gadā man bija ideja sagatavot pirmo autentisko un komentēto «Gulivera ceļojumu» izdevumu latviešu valodā. Šajā sakarībā es toreiz arī ieskenēju datorā Johansona un Ķempes tulkojumus, kā arī krievu tulkojumu, kas izdarīts no drošas Ravenskrofta redakcijas, un atvilku no Interneta angļu tekstu (par kuru toreiz tā arī neizdevās noskaidrot, vai tā ir vai nav Ravenskrofta redakcija). Tomēr man nodomu vienmēr ir bijis ļoti daudz, un vienkārši fiziski nav iespējams realizēt tos visus; daļa tiek īstenota, citi paliek nerealizēti. Ideja par «Gulivera ceļojumu» akadēmisku izdevumu latviešu valodā (vismaz tolaik) tā arī palika nerealizēta, un tagad es toreizējos materiālus ievietoju Vekordijā.

Vekordija ir dienasgrāmata, un dienasgrāmatas vienmēr raksta pakāpeniski, atsevišķiem ierakstiem. Varbūt nākotnē es tādā veidā pakāpeniski – pa atsevišķiem ierakstiem – tomēr kaut vai daļēji realizēšu savu kādreizējo ieceri par «Gulivera ceļojumu» autentisku un komentētu latviešu tekstu.

Vakar tiku skaidrībā arī par «platēm». Divi iztrūkstošie attēli ir reproducēti Johansona tulkojuma Stokholmas izdevumā un bija man ieskenēti jau 2002.gadā. Es vienkārši nebiju tos salīdzinājis ar augstāk minētajām četrām kartēm, bet vakar salīdzināju un tagad redzu, ka tie visi nāk no viena komplekta. Tādējādi visi seši attēli man ir. Tagad tie ir dabūjami arī Internetā, bet es šeit saglabāju savus skenējumus.[1] (Internetā tie ir vēl sliktāki). Šie seši attēli acīmredzot nāk no Mottes izdevuma, bet Svifts nav to autors. Svifts pats nezīmēja kartes un «rakstniecības mašīnas» shēmu. Tomēr es visus šos sešus attēlus ievietoju šajā sējumā zemāk.

Valdis Egle

2007.gada 8.maijā

[April 2, 1727]

Šo priekšvārdu Svifts faktiski uzrakstīja 1735.gadā, un pirmoreiz tas iekļauts tikai Folknera izdevumā. Tas beletrizēti atspoguļo Svifta cīņu par autentiskā teksta atjaunošanu Mottes izdevumā – «Forda kopijas» sūtīšana uz Londonu utt. Tādējādi šeit dotais datums NAV šī priekšvārda rakstīšanas datums, bet – varbūt – ir reāls «Forda kopijas» sūtīšanas datums – pusgadu pēc Mottes izdevuma iznākšanas 1726.gada rudenī.

---

[1] Četrām kartēm grāmatas daļu sākumā; divus pārējos attēlus ievietoju no Interneta, jo Stokholmas grāmatā tie ir gan labākā kvalitātē, bet apgraizīti (un otrais attēls tur ir par 90 grādiem pagriezts pretēji pulksteņa rādītāja virzienam).